RIETUMOS NO ĒDENES

-  Mēs gan to nepasākām tikai, lai piepildītu jūsu vēderus. Mēs nācām nokaut maragus.

-  Un nevaram to veikt bez jums, - Herilaks nobeidza.

Keriks palūkojās jūrā, lai pārējie nevarētu sazīmēt izjūtas viņa vaibstos. Lai jau strīdas, bet galu galā samadi tomēr aizies. Kauja izpaliks.

Pa skaidrajām debesim peldēja baltas mākoņu skrandas, metot tumšas ēnas rēnajos viļņos. Lielas ēnas. Kustīgas ēnas.

Keriks joprojām stāvēja, blenžot uz ēnām, un ierunājās tikai tad, kad jutās pilnīgi pārliecināts. Balss skanēja dziestoši, un tajā nevarēja apslēpt trīsas.

-  Tepat jau viņi ir. Maragi nāk.

Un tā arī bija. Nu jau varēja skaidri izšķirt melnās laivas iznirstam no mākonīšu ēnām - nemainīgā kursā uz ziemeļiem.

-  Vai viņi negrasās piestāt? - Herilaks izsaucās. - Vai taisās tūdaļ uzbrukt samadiem?

-  Jābrīdina visi! Laika nav daudz, - Keriks steidzināja. Viens mednieks jau apcirtās, lai trauktos ar ziņu, bet Herilaks apturēja viņu.

-  Pag! Pastāvēsim un pārliecināsimies.

-  Viņi jau nāk uz krastu! - Ortnars aizrādīja. - Tieši uz pludmali zem mums.

Mednieki klusi tupēja slēptuvē un šausmās vēroja tuvojošās laivas

zvalstāmies līganajos viļņos. Skanēja spalgas komandas. Bruņotas fārgajas ar skaļiem plunkšķiem lēca ārā no laivām un brida krastā.

-  Nu gan jāiet! - Herilaks čukstēja abiem medniekiem. - Ejiet katrs pa savu ceļu, lai vismaz viens noteikti nonāktu galā. Tiklīdz nolaižas krēsla un maragus vairs nevar saskatīt, piekraujiet šļūceņus, kā plānots, un lai samadi straujā solī attālinās iekšzemē. Lai iet lidz pat rītausmai un uz dienu izkārtojas meža aizsegā. Tiklīdz šļūceņi būs piekrauti, visi mednieki lai atstāj apmetni un nāk šurp - pie mums. Ātri!

Aina pludmalē Kerikam šķita bezgala pazīstama, bet abiem medniekiem - satriecoša. Viņi vēroja, kā no laivām izlādē krājumus un apmetņos ietinušās fārgajas kārtojas uz naktsmieru. Vadība pulcējās tālāk - pludmales lejpusē, un Keriks neuzdrīkstējās pielavīties tuvāk, lai sazīmētu sejas. Visticamāk, ka vadību uzņēmusies Stalana, un šī doma lika viņam zināmā mērā pievienoties pārējiem viņu atriebes alkās. Stalana, kura allaž nīduši un situsi viņu, kura ar savu varmācīgo rīcību, var teikt, nobendēja Alipolu. Kas tā būtu par baudu - ietriekt šķēpu viņas rēpuļainajā ādā!

Bezmēness nakts bija gaiša, jo spožās zvaigznes lēja savus starus pār smiltīm, izceļot tumšos apveidus uz tām. Jaunas un jaunas zvaigznes rāpās ārā no jūras, un tad jau ari mežā atskanēja viegla čaboņa.

Pirmie papildspēki bija klāt. Pirms ausmas uzbrucēji būs ieņēmuši pozīcijas.

VI

Herilaks diendienā bija prātojis tikai par šo uzbrukumu, atkal un atkal pārlicis visu prātā tik bieži, ka gaidāmā notikuma ainu viņš gara acim skatīja itin skaidri. Keriks un Ortnars ir siki instruēti; arī viņi bez minstināšanās zinās, kas darāms. Herilaks viņus atstāja birzs malā vērojam pludmali un norīkoja pirmos atnācējus atpakaļ caur mežu uz klajumu. Te nu viņi atpūtās, līdz sagaidīja visus atlikušos. Herilaks bija karavadonis, visi paļāvīgi gaidija viņa komandas.

-  Ulfadan, Kelimanu, - viņš rāmi runāja, - ejiet pie saviem medniekiem un uzskaitiet visus pēc vārdiem! Kad būsiet pārliecināti, ka visi ir klāt, nāciet un ziņojiet!

Nogaidīšanas laikā nebija nekādas pļāpāšanas un mīņāšanās, jo tanus ir mednieks. Visi klusi tupēja ar kaujas gatavībā sažņaugtiem šķēpiem un gaidīja karavadoņa Herilaka rīkojumus. Pārliecinājies, ka visi ir klāt, Herilaks sāka stāstīt, kas darāms.

-  Iesim triecienā visi kā viens, - viņš klāstīja. - Mums jānogalina, pašiem par mērķi nekļūstot, jo pretinieka dzelkšņi nes tūlītēju nāvi. Lai no tiem izvairitos, izkārtosimies vienā ķēdē. Katrs samads ņems uz sevi pusi pludmales. Klusiņām līdīsim uz priekšu, līdz nonāksim zālē tieši augšpus liedaga. Vējš pūš no jūras, tātad viņi nesaodīs mūs tuvojamies. Toties viņi it viegli var mūs izdzirdēt, tātad nedrīkst būt ne skaņas. Jums katram jāieņem sava vieta, un katrs samadars atbild par to, lai viņa mednieki to izdarītu pareizi. Savā vietā jūs nekustīgi nogaidīsiet. Un nenovērsīsieties no pludmales. Un gaidīsiet, līdz es un Ulfadans, un Kelimanus parādāmies pludmalē. Tā būs zime iet uz priekšu. Lēnītēm un klusiņām. Tad jūs ar šķēpiem apdursiet maragus un saglabāsiet klusumu, cik ilgi vien iespējams.

Herilaks izstiepa šķēpa resgali un piegrūda tuvākajam medniekam tieši zem zoda. Citi pakāpās tuvāk un vēroja.

-  Centieties iegrūst šķēpu tieši rīklē, ja izdodas, jo tā ir viņu vārīgākā vieta. Viņiem ir daudz ribu, turklāt atšķirībā no zvēriem, ko mēs medījam, ribas sedz visu ķermeņa priekšpusi, nevis izbeidzas pakrūtē. Spēcīgs grūdiens var sasniegt mērķi, bet var arī atdurties pret kauliem. Tātad - labāk rīklē.

Herilaks ļāva saviem ļaudīm brīdi pārdomāt un turpināja.

-   Necerēsim, ka viss noritēs klusumā. Tiklīdz sāksies trauksme, mēs paši aurosim, cik jaudas, radot sajukumu. Un turpināsim slaktēt. Ja viņi bēgs, liksim lietā šaujamlokus. Bultas viņus panāks. Neminstinieties, neļaujieties paguru­mam, bet duriet! Mitēsimies tikai tad, kad visi kā viens būs pie vietas.