RIETUMOS NO ĒDENES

Keriks izspļāva nesakošļājamu skrimšļa gabalu, noslaucīja pirkstus zālē, piecēlās un izstaipījās. Vairs nelīda. Viņš pievērsās ugunskuram un ar acs kaktiņu uztvēra kaut kādu kustību. Jūras putns augstu virs galvas…

Nē! Keriks ar skatienu izmēroja radījuma vareno spārnu vēzienu, krūšu bal­tumu, kas rieta blāzmā lāsmoja sarkans… Un sastinga. Ir jau klāt! Melno kunkuli ar mūžam modro aci uz plēsoņas kājas nevarēja redzēt, bet viņš zināja, ka tas tur atrodas. Putns laidās aizvien zemāk, tieši pret apmetni. Ar pūlēm nokratījis stingumu, Keriks traucās pie ugunskura, kur sēdēja Herilaks.

-  Tas ir klāt! - viņš sauca. - Tieši virs galvas. Tagad viņi zinās par mums!

Kerika balss nodeva izbīli, bet Herilaks ar gudru ziņu tam nepaļāvās. Viņa paša vārdi noskanēja rāmi un skarbi.

-  Tas ir jauki. Viss notiek, kā plānots.

Keriks ar šādu pašpaļāvību nevarēja lepoties. Viņš centās neskatīties augšup, jo zināja, ka attēlus pēcāk rūpīgi caurskatīs. Taniem nevajadzētu izrādīt nepārprotamu interesi par putnu, lai neatklātu, ka saprot, ko nozīmē šā radījuma parādīšanās. Tikai beigās, kad tas laiski noslēdza pēdējo apli un devās atceļā, Keriks to pavadīja ar bažīgu skatienu. Nu vairs šaubu nebija: sekos uzbrukums.

Kad iestājās tumsa un mednieki savācās kopā uzsmēķēt un aprunāties, Keriks pastāstīja viņiem, ko redzējis un ko tas nozīmē. Tagad, kad visi jau apņēmušies cīnīties, tas vairs neizsauca žēlabas. Keriku iztaujāja, un pēc tam apsprieda avangarda grupas izveidi, kura dotos pa priekšu jau pirms rītausmas.

No rīta samadi turpināja ceļu uz dienvidiem. Vadību uzņēmās Herilaks un veda visus līganā lokā tālāk no krasta. Keriks pazina šo apvidu: tepat netālu atradās Herilaka samada nāves vieta. Nebija nekādas vajadzības norādīt uz šo drūmo liecību par draudiem, ko slēpj jūra.

Vakarā viņi atkal atgriezās piekrastē. Vēlāk, kad mednieki sanāca kopā patērgāt, pieņēma lēmumu, ka Herilaks būs sakripeks, karavadonis. Viņš deva savu piekrišariĻi un nodeva pirmos rīkojumus.

-  Šobrīd uz priekšu dosies Keriks un Ortnars. Viņi ir maragus redzējuši, viņi zina, pēc kā jāraugās. Viņi virzīsies gar krastu un pavadīs nakti kāpā, uzmanīdami jūru. Ar viņiem kopā ies vēl divi mednieki, kuri palīdzēs nezaudēt modrību un vajadzības gadījumā atgriezīsies ar ziņu. Viņi tā darīs ik nakti, sākot ar šo. Ari citi katru nakti paliks nomodā, uzmanot jūru telšu tuvumā: ja nu kas gadās. Mums jānodrošinās pret visu.

Šādi viņi virzījās gar krastu vēl četras dienas, līdz piektajā Keriks jau pašā rītausmā atdrāzās uz nometni. Mednieki izdzirda viņa soļu dipu un satvēra šķēpus.

-  Trauksmes nav! Maragu šeit nav! Es tikai novērtēju krastu tālāk priekšā un sapratu, ka mēs kaut ko varam pasākt.

Keriks nogaidīja, līdz ieradās abi samadari un Herilaks, un ņēmās skaidrot.

-  Šobrīd medības sokas labi; netrūkst arī zivju jūrā. Jums jāpiekrīt, ka šodien nebūtu prātīgi nojaukt apmetni. Labāk palikt šepat un zvejot, kamēr mednieki sanes gaļu kaltēšanai. Uz dienvidiem no šejienes slejas klintis, un tālāk plud­male stiepjas gar biezu bērzu audzi, kura nokāpj bezmaz līdz ūdenslīnijai. Attālums ir īstais. Ja maragi nāks… Kad viņi nāks, viņi neatradīs piemērotu izsēšanās vietu klintājā, tātad, bez šaubām, apmetīsies pludmalē pie meža.

Herilaks atzinīgi pamāja:

-  Tad mēs varēsim viņiem uzbrukt no koku aizsega, piezagušies cieši klāt. Jauki. Tā arī darīsim. Vai visi piekrīt?

Izcēlās kņada, bet iebildumu nebija. Keriks atgriezās pie Ortnara un pārējiem diviem medniekiem, kuri zvilnēja zem segām un vēroja jūru.

Sākās lielā gaidīšana. Tani aizpildīja turpmākās dienas, būvējot koku puduros tāšu slēpņus. Naktis metās dzestrākas, reizumis līņāja, bet divi mednieki cauru dienu uzturējās slēpni uz radzes pār okeānu un vēroja. Vēlā pēcpusdienā ieradās ari abi pārējie, jo šis laiks solīja vislielākās briesmas. Reiz tieši šajā laikā pēc daudzām modrības dienām - no pilnmēness līdz pilnmēnesim - uz radzes ieradās Herilaks.

-  Ko esat redzējuši? - viņš apjautājās, piestājies sargiem lidzās aiz stumbra.

-  Neko, - Keriks attrauca. - Tikai to, ko še redzi. Klaju selgu. Diendienā vienu un to pašu.

-  Samadu mednieki spriež, ka gaļas pietiekot. Viņi pateicas, ka parādījām šos medību laukus. Viņi ir gatavi atceļam.

-  Prātīgs lēmums, - piezīmēja kāds novērotājs. - Neviens jau nealkst maragu uzbrukuma.

Keriks pilnibā pievienojās šim viedoklim un ļāvās cerībai, tomēr cieta klusu.

-  Atbildi pats par sevi, ne par citiem! - Herilaks rūgti aizrādīja. - Tiesa gan, medības izrādījās raženas. Šobrīd ziemai pārtikas būs gana, un var jau saprast tos, kas ilgojas atgriezties. Ar pilniem vēderiem var aizmirst badu un tikvien kā atminēties, kas noticis ar diviem samadiem šajos krastos. Rādās, šī būs beidzamā nakts. Visi grib atstāt šo vietu rītausmā. Mēs vēl paliksim un čāposim nopakaļ dienas gājumā: ja nu maragi tomēr ierodas…

-  Mēs iesim ātri! - iesaucās otrs mednieks. - Viņiem mūs vairs nenoķert!

Herilaks nicīgi novērsās. Arī Ortnars šķita sarūgtināts.