RIETUMOS NO ĒDENES

-  Jūs piedāvājat man riskēt ar visām manām dzīvībām šāda plāna dēļ? - Ulfadans pārjautāja. - Jūs gribat, lai es izlieku savas sievietes un bērnus kā ēsmu garzobim, ceribā to pēcāk caurdurt? Par daudz prasīts!

-  It kā jā, it kā ne, - Herilaks nepiekrita. - Var teikt, ka tev nav izvēles. Bez pārtikas vairums ziemu nepārcietīs. Un šeit neko nevar samedīt. Ejam uz dien­vidiem: es zinu, tur medības sokas!

-  Mēs zinām arī, ka tur ir maragi.

-    Ir gan. Bet šoreiz mēs ienaidnieku atklāsim pirmie. Ja vēlies, mēs negaidīsim lielā putna parādīšanos. Daži mednieki var visu laiku iet gar jūru kā izlūki. Katrs uzbrukums būs jau paredzēts. Kad piekrastē parādīsies maragi, mēs zināsim, ka uzbrukums ir tuvu. Mūs brīdinās. Tādā gadījumā teltis un visu citu pa nakti var ielādēt šļūceņos, un zēni aizvedīs mastodontus tālāk no krasta. Arī sievietes un bērnus. Tādējādi viņus nepakļaus briesmām. Tas gan ir risks, bet no šāda riska izvairīties neizdosies. Vai nu tas, vai nāve sniegos. Bez ēdamā neviens no jums nesagaidīs pavasari.

-  Skarbi vārdi, - Kelimanus nikni atcirta.

-  Patiesi vārdi, samadar, tikai patiesi. Taviem ļaudīm izlemt. Mēs pateicām, kas jāsaka. Nu ir laiks doties!

Lēmumu nepieņēma ne šajā nakti, ne nākamajā, ne aiznākamajā… Pēcāk sākās lietavas. Saltās ziemeļu vēja brāzmas nežēlīgi dzenāja smagas lietus lāses. Šogad agrs rudens… Pārtikas krājumi vēl trūcīgi, un visi to zināja. Trīs savādnieki uzturējās nomaļus un juta, ka garāmejošie ļaudis nolūkojas viņos ar īgnumu, daudzi mednieki - pat ar naidu. Svešinieki uzspieduši viņiem drūmo izvēli.

Visbeidzot visi apjauta, ka izvēles patiesībā nemaz nav. Sieviešu vaimanu pavadībā teltis nojauca un sakrāva šļūceņos. Nekur nemanīja pierasto, priecīgo satraukumu, uzsākot ceļu. Varbūt šis ceļš ved nāvē… Visticamāk. Nebeidzamajās lietavās nomākti un izmirkuši, viņi virzījās uz austrumiem.

V

Parastajā apmetnes nojaukšanas burzmā Keriks bija pārāk aizņemts, lai prātotu par iespējamām briesmām, ko slēpj nākotne. Šļūceņos iejūgtie mastodonti uzjundīja senas atmiņas, kas svaidīja viņu izjūtu viļņos. Skats bija varens: milzu zvēri iegula ilksīs un lēnām izkustināja no vietas krakšķošos koka rāmjus, uz kuriem atradās telšu grēdas un augšā bija satupuši lieli un mazi bērni. Gājienu uzsākot, mednieki izkārtojās ķēdē un devās uz priekšu, ķemmēdami nedzīvo apvidu ceribā tomēr uzdurties kādam medījumam. Viss samads atkal sanāca kopā tikai vakarā, kad apmetnes vietā iedegās ugunskuri un medniekus no meža izvilināja cepeša smarža.

Pirmās pāris dienas samads virzījās piesardzīgi - sirdīs mājoja bailes no maragiem, kas varētu viņus vajāt, -, tomēr tani, pašas dzīves spiesti, bija un palika fatālisti. No laika gala viņiem nācās paļauties uz klimata labvēlību, uz pārtiku, kura būs atrodama meklējumu vietā, uz medījumu, kuram labpatiks trāpīties pa šķēpam. Šobrid viņi no neizbēgamas bada nāves devās pretī izdzīvošanas iespējai; tā nav slikta apmaiņa, un, dienām izstiepjoties un medibām uzlabojoties, viņi atguva dūšu.

Pēc dažām pirmajām dienām pārējie Keriku jau bija ar mieru pieņemt, kaut ari bērni pagaidām rādija ar pirkstiem uz viņa dzelzs kaklasiksnu un smēja par viņa skūto galvu un seju. Galvvidū gan jau spurojās pirksta biezuma rugaine; auga arī bārda, tiesa, mīksta un šķidra. Keriks joprojām ar šķēpu rikojās neveikli un ar loku šāva vienkārši briesmīgi, bet viņš centās. Viņš aizvien noteiktāk saju­ta, ka pasaule tomēr ir viena laba vieta, un tajā ir vērts būt dzīvam.

Nonākot pie okeāna, šī apziņa sašķobījās.

Jau pirmais skats uz zilo ūdeni pildīja Keriku tik neaprakstāmām šausmām, ka viņš sastinga, kā zemē iemiets. Redzeslaukā neviena cita nebija, jo Keriks atradās labu gabalu no lēzenās ielejas, pa kuru mastodonti vilka šļūceņus. Arī cita mednieka tuvumā nemanīja. Dzīvotgriba pārauga alkās apgriezties un bēgt. Priekšā taču gaida tikai nāve. Kā gan ši mednieku saujiņa iedomājusies stāties pretī bruņotu fārgaju ordām! Bēgt, slēpties, patverties kalnos - lūk, vienīgā izeja. Tālākais ceļš būtu tīrā pašnāvība.

Līdz ar šo nepārvaramo dziņu nāca arī atskārsme, ka šoreiz atkāpšanās nav. Šāda rīcība ir pārāk gļēva, lai par to vispār prātotu. Galu galā, viņš bija piedalījies plāna izstrādē, tātad nav nekādas alternatīvas: viņam jāiet līdz galam. Tomēr bailes neatstājās, un tikai ar galēju piespiešanos viņš spēja saņemties spert uz priekšu šļūcošu solīti. Tad vēl un vēl, līdz kājas atkal nesa - nožēlojami un drebelīgi, bet tomēr…

Šovakar viņi apstājās pašā piekrastē. Šļūceņi vēl nebija izkrauti, kad puišeļi seklajā lagūnā jau nodevās zvejai, uz kaula āķiem uzmaukuši sliekas. Hardalti - sīki kalmāri ar bruņučaulu - ūdenī tā vien tīkoja satvert ēsmu. Smieklu un izsaucienu pavadībā bērni cēla no ūdens desmitkājaino lomu, veicīgi atbrīvoja to no čaulas, uzšķērda, sagrieza, un driz vien mīkstmieši jau čurkstēja uz uguns. Kaut sīksti un ar asu smaku, tie solīja kārotu pārmaiņu ēdienkartē.