RIETUMOS NO ĒDENES

Tur dzīvo maragi. No šīs vietas līdz pat pasaules malai, ja tāda vispār ir, saimnieko tikai šie nīstie, baisie radījumi. Dažus var likt uz kārā zoba. Viņš pats reiz nogaršoja kāda neliela knābjaiņa cisku - no tiem, kas te klejo lielos ganāmpulkos. Tomēr medniekam, kas pēc tāda tīko, ik brīdi uzglūn nāve. Zālē čum un mudž indigi maragi un visādas čūskas, lielas un mazas, raibu raibās. Vēl nelādzīgāki ir milzeņi, kuru rēcieni dārd kā pērkons un soļi rībina zemi kā zemestrīce. Kā allaž, domājot par maragiem, viņa pirksti neviļus pieskārās šāda giganta zobam, kas karājās viņam uz krūtīm. Tikai zobs - un tas pats apakšdelma garumā. Jaunības dullumā Ulfadans bija to ieguvis, riskējot ar dzīvību, lai pārgalvīgi padižotos. Koku aizsegā viņš bija vērojis, kā marags izlaiž garu, kā pretīgie maitēdāji plūkdamies dzīro pa milzīgo līķi. Tikai pēc tumsas iestāšanās, viņš sadūšojās atstāt slēpni un izlauzt šo zobu no atvāztajiem milzu žokļiem. Te parādījās kāds nakts marags, un tikai brinums glāba Ulfadana dzīvību. Gara, balta rēta pār visu gurnu vēl tagad atgādina, ka viņš neizspruka gluži sveikā. Nē, ārpus koku aizsega medījumu labāk nemeklēt.

Bet samads grib ēst. Un ēdamā, ko sameklēt vai nomedīt, kļūst aizvien mazāk. Pasaule pārvēršas, bet Ulfadans nezina, kāpēc. Aladjekss stāsta, ka kopš aizlaikiem, kad Ermanpadars no upes dūņām izveidoja tanu, pasaule bijusi nemainīga. Ziemu viņi devās kalnos, kur sniega sega pieturējās dziļa un briežus varēja viegli nomedīt. Pavasarī, sniegam kūstot, viņi devās lejup gar upes brāzmainajiem ūdeņiem, dažkārt līdz pat jūrai, pa kuru šaudījās zivis un kuras krastā auga vērtīgas lietas. Tomēr ne pārāk tālu uz dienvidiem, jo tur uzglūnēja maragi un nāve. Bet kalni un tumšie ziemeļu meži bija vienādiņ snieguši visu, kas nepieciešams.

Tagad tā vairs nav. Šobrīd kalni paliek nebeidzamas ziemas skavās, briežu bari izsīkst, sniegs mežos balsnī līdz pat vēlam pavasarim, un mūžsenie pārtikas avoti vairs nespēj uzturēt samadu. Pagaidām viņi ir iztikuši, jo upē šajā gadalaikā zivju netrūkst. Savā apmetnē pie upes viņi apvienojās ar Kelimanus samadu; tā tas notiek ik gadus. Šis ir tikšanās un sarunu laiks, jo jaunajiem vīriem jāatrod sev sievietes. Bet šobrīd tam neatliek laika, jo, kaut arī ēšanai zivju pietiek, ar uzkrājumiem ziemai būs trūcīgi. Un diez vai daudz būs to, kuri bez šīs rezerves sagaidīs pavasari.

Izejas nav. Rietumos un austrumos saimnieko citi samadi, tikpat badīgi kā viņš un Kelimanus. Dienvidos maragi, ziemeļos ledi - un pašā vidū slazds. Bez izejas.

Neatrisināmi uzdevumi Ulfadana galvu plēsa vai pušu. Viņš izmisumā iekaucās kā lamatās iekritis zvērs un griezās atpakaļ pie samada.

No zāļainās nogāzes augšas lejupceļā pret krastu viss šķita kā allaž. Ādas telšu tumšie konusi stiepās gar upi nekārtīgā ķēdē. Starp teltīm kustējās figūriņas, no ugunskuriem kāpa dūmi… Kaut kur tieši blakus sapīts mastodonts pacēla snuķi un ietaurējās. Tālāk gar krastu varēja redzēt dažas sievietes rakājamies pa zemi ar apdedzinātiem iesmiem: viņas meklēja ēdamas saknes. Šobrīd saknes bija labs ēdamais. Bet ko tad, kad zeme sasals? Zināms, kas notiks! Ulfadans atgainīja šo domu.

Spiegdami skraidija kaili bērneļi un šķaidījās ar ūdeni. Vecās sievietes sēdēja saulainā teltspriekšā un no lūkiem un niedrēm pina grozus. Ulfadans atgriezās ar nenosakāmu izteiksmi drūmajā, skarbajā sejā. Tūdaļ piesteidzās viens no viņa mazākajiem dēliem, lai atklātu jaunākās ziņas.

-  Te ir trīs mednieki no cita samada! Viens no šiem trakoti jocīgs!

-  Aiznes trusi mātei. Un ātri!

Mednieki sēdēja ap uguni, pēc kārtas ievilkdami dūmus no akmenī izdobtas pipes. Te atradās Kelimanus un aladjekss Freikens, jau sažuvis aiz vecuma, bet visu cienits par savām zināšanām un dziednieciskajām spējām. Jaunpienācēji pieceldamies sveica parādījušos Ulfadanu. Viens izrādījās labi pazīstams.

-  Sveicu tevi, Herilak!

-   Sveicu tevi, Ulfadan! Tas ir Ortnars no mana samada. Tas ir Keriks, Amahasta dēls, manas māsas dēls.

-  Vai jums ir, ko ēst un dzert?

-  Esam jau labi ieturējušies. Par Ulfadana vēlību runā plašā apkaimē.

Ulfadans pievienojās ap uguni sēdētājiem, kad pienāca kārta, paņēma pīpi

un dziļi ieelpoja asos dūmus. Viņu izbrīnīja savādais, plikpaurainais mednieks, kuram vajadzēja būt kritušam kopā ar pārējo samadu, bet šis nebija vis. Gan jau vis noskaidrosies, kad tam pienāks savs laiks.

Arī citi mednieki brīnījās par jaunatnācējiem, nāca klāt un sēdās aplī, jo tā samadā pieņemts.

Herilaks nebija tik pieklājīgi rezervēts kā citkārt: nogaidījis tikai vienu pīpes apli, viņš sāka runāt.

-  Ziemas ir garas, kurš gan to nezina… Ēdamā trūkst, arī to visi zina… Tagad no visa mana samada palikuši divi vīri.

Tiklīdz viņš izteica šos baisos vārdus, iestājās klusums. Tad ievaimanājās sievietes, kuras klausījās ārpus apļa. Daudziem radi bija ieprecējušies Herilaka samadā. Ne viens vien pacēla skatienu pret austrumu debesīm, kur sāka parādī­ties pirmās zvaigznes. Herilaks turpināja, un runu neiztraucēja ne vientuļš čuksts.