RIETUMOS NO ĒDENES

Nekas nenotika. Keriks drūmi vēroja, kā Ortnars noberž pelnus no glumās virs­mas. Atkal neskarta, tikai pirkstus svilina. Ortnars tos spļaudīdamies sūkāja, bet nepadevās. Ar pagali uzrušinājis no pelniem liesmu, viņš pagaidīja, lai tā pieķeras kokam, aizskāra riņķi un brēkdams aizsvieda to, jo tas aizsvilās un dega, pa brīdim ar sprakšķi uzliesmodams.

Keriks vēroja, kā liesma aug, izspļauj melnus dūmu mutuļus un sāk traukties augšup pa saiti pretī viņa sejai. Viņš nedomājot metās atpakaļ - projām no dzeļošā karstuma - un ar plunkšķi pazuda upē.

Iznirts Keriks atklāja, ka pār roku un pakrūti, kur degošā saite skārusi ādu, stiepjas sarkana švīka. Taustošiem pirkstiem viņš čamdīja astīti, kuras gals karājās viņam pār krūtīm.

Miers ar to! Šī saistība, kas regulējusi viņa dzivi, šis iegrožojums, ar ko allaž bijis jārēķinās tik garus gadus… Miers ar to! Viņš stalti izslējās, nejuzdams apdegumus, jo šķita, ka plecus vairs nenospiež smaga nasta. Viņa pēdējā saite ar jilanē ir sarauta!

Ziežot medījuma taukus uz saviem apdegumiem, Ortnars norādīja uz saititi, kas joprojām karājās no Kerika kaklariņķa.

-   Mēs varam nosvilināt ari to. Tu apgultos ūdenī līdz ar pašu virsmu, es piegrūstu degošu koku…

-    Manuprāt, šaidienai pietiks, - Keriks nosprieda. - Pirms nākamā mēģinājuma pagaidišu, līdz sadzis apdegumi.

Ortnars iespēra karsto metāla riņķi ūdenī, izvilka un sāka ar interesi pētīt, kasīdams ar akmeni.

-   Spīd kā debessmetāls. Šie maragi pieprot apbrīnojamas lietas, ja reiz spējuši to šādi apdarināt ap tavu kaklu.

Keriks pastiepa roku, un viņš negribīgi atdeva riņķi.

-  Kāds viņu dzīvnieks izveidoja to precīzi pēc formas.

-  Tu to paturēsi?

Ortnara balsī skanēja cerība, un Keriks bezmaz būtu riņķi atdevis, tomēr, saspiedis to delnā, viņš sajuta tādu pašu naidu, kā pirmit pret savu kaunuma somu.

-  Nē! Tas ir jilanē… Maragi… - un ar skaļu šļakstu tas nogrima dzelmē. - Viens man joprojām ir ap kaklu. Manam mūžam pietiks.

Visi bija gatavi doties ceļā, bet Herilaks brīdi stāvēja, atspiedies uz šķēpa, un nolūkojās atpakaļ.

-  Ja vēl kāds būtu izsprucis, tas šobrīd jau būtu klāt. Mēs gan skrējām kā izbiedēti sievišķi… Nu būtu laiks apstāties un pārdomāt turpmāko ceļu. Pastāsti man par maragiem, Kerik! Ko viņi tagad dara?

-  Nesapratu…

-  Vai viņi vēl seko? Vai viņi gaida pludmalē, kur notika uzbrukums?

-  Nē. Būtu jau laiks doties atceļā. Viņi iztika no medībām; līdzpaņemtās gaļas bija ļoti maz. Sirojuma mērķis bija tieši šā samada iznīcināšana, un tālāk uz ziemeļiem viņi nebūs gājuši. Pēc tam - tikai atpakaļ. Tur palikt taču nebūtu nekāda labuma. Ar eistaā nāvi viņas palikušas bez vadības. Pēc milzīga apjuku­ma viņas - tagad jau nu noteikti - būs devušās mājup uz pilsētu.

-  Lielais vairums, protams, darīs tā. Bet vai kāds nav palicis meklēt mūs?

-   Varbūt. Stalana tā varētu rikoties… Nē. Viņa visdrīzāk bija nākamā aiz komandieres. Viņa būs uzņēmusies atgriešanās vadību.

-  Tātad tu domā, ka viņas ir projām?

-  Gandrīz noteikti.

-  Burvīgi. Mēs atgriezīsimies krastā.

Kerikā šie vārdi iesvēla bailes.

-  Viņas taču var slēpties! Var gaidīt mūs!

-  Tu mūs tikko pārliecināji, ka ne.

-  Mēs esam mednieki, - Ortnars aizrādija. - Gan mēs zināsim, vai viņi tur

vēl ir.

-  Mums nav vajadzības…

-   Ir! - Herilaks atkal kļuva ciets, kā jau komandieris. - Mums ir divi šķēpi, viens loks bez bultām un vairāk nekā. Tiklīdz uzsnieg sniegs, ar mums ir cauri. Vienīgais, kas var līdzēt - atgriešanās tur. Mēs iesim.

Gājiens bija straujš, Kerikam - pat par strauju. Tas pārāk atgādināja atgriešanos nāvei tieši nagos. Pret krēslu viņi jau bija piekalnē virs krasta un varēja redzēt okeānu.

-  Ortnar, tev jāiet ļoti uzmanīgi! - Herilaks izrīkoja. - Esi neredzams un nedzir­dams! Skaties abām acīm, vai kaut kur neslēpjas maragi!

Ortnars piekrītoši savicināja šķēpu, pagriezās un izzuda starp kokiem. Herilaks ērti apsēdās ēnā un acumirklī aizmiga. Keriks jutās pārāk nomākts, lai spētu ko vairāk, kā vien bažīties, pētīdams piekrasti un iztēlē pieblīvēdams mežu ar vajātājām jilanē.

Saule jau sēdās pamalē, kad gravā lejpus viņiem noķērcās putns. Herilaks momentāli pamodās, sakļāva delnas pie mutes un atbildēja ķērcienam. Nobrīkšķēja krūmi, un Ortnars jau naigā solī rikšoja augšup pa nogāzi.

-  Projām… - viņš uzsauca. - Aizgājuši, no kurienes nākuši.

-  Nekad nevar būt drošs… - Keriks iebilda. Ortnars nicigi nomērija viņu ar skatienu.

-  Bez šaubām, var! Es neatradu svaigas pēdas. Un visās malās maitu lijas, bet tās baidās no visa kā. Un es meklēju pamatīgi. - Viņa iekritusi seja pauda vairāk nekā vārdi. Bultu maks uz muguras bija piepildīts. - Tas, pēc kā mēs nācām, ir šeit.

-  Tad nu ejam! - Herilaks pielika punktu.

Pār slaktiņa vietu jau klājās tumsa, padarot atbaidošo ainavu maigāku, bet mēness sirpja saltā gaisma rādīja ceļu. Vārnas un lijas bija atstājušas dzīru vietu līdz ar dienas gaismu. Gaisā jau vēdīja asa līķu smaka. Keriks stāvēja krastā un raudzījās jūrā, kamēr pārējie divi meklēja sev nepieciešamo. Tikai pēc Herilaka uzsauciena viņš negribīgi pagriezās pret nāves lauku.