RIETUMOS NO ĒDENES

-  Kā zināms, es ar saviem medniekiem devos tik tālu uz dienvidiem tāpēc, ka tur nebija sniega un ziemā valdīja karstums, - uz vietām, kur saimnieko tikai maragi. Man bija doma, ka maragi nogalinājuši Amahastu un visu viņa samadu. Mana doma izrādījās pareiza, jo mēs uzgājām maragus, kas staigā kā cilvēki un nogalina ar nāves nūjām. Tas, ko es atradu Amahasta samada pīšļos, tātad bijušas viņu nāves nūjas paliekas. Mēs nokāvām sastaptos maragus un devāmies atpakaļ uz ziemeļiem. Nu mēs zinājām, ka nāve uzglūn dienvidos un kāda šī nāve izskatās. Bet pērnziem mēs cietām badu, daudzi nomira… Vasarā, kā zināms, medības neveicās… Tā nu es vadīju samadu gar krastu, lai neatkārtotos bads. Vedu medniekus tālāk uz dienvidiem, kur labas medību vietas. Mēs apjautām briesmas. Mēs zinājām, ka var uzbrukt maragi, bet arī bez ēdamā vienādiņ gals. Mēs modri stāvējām sardzē, un starpgadījumu nebija. Tikai atceļā viņi mums uzklupa. Te nu es esmu. Un Ortnars ir te. Pārējie miruši. Kopā ar mums ir Keriks, kurš ir Amahasta dēls, dzīvojis maragu gūstā, bet tagad beidzot brivs. Viņš pārzina maragu gaitas.

Atskanēja ieinteresēta murdoņa, un klausītāju loks sakustējās, jo aizmugurē stāvošie spiedās virsū, tiecoties saskatīt Keriku. Viņus piesaistīja viņa plik- galvība, mirdzošais riņķis ap kaklu un debessmetāla nazis. Pats Keriks lūkojās taisni uz priekšu un neteica ne vārda. Kad viss noklusa, ierunājās Kelimanus.

-  Taniem pienākušas nāves dienas. Mūs nonāvē ziema, mūs nonāvē maragi, mūs nonāvē citi tani.

-  Vai nav gana, ka mūs nonāvē maragi? Vai tiešām jānaidojas savā starpā? - Herilaks izsaucās.

-   Garā ziema un īsā vasara - lūk, pret ko mums jācīnās, - Ulfadans paskaidroja. - Mēs nonācām šeitan, jo brieži kalnus ir pametuši. Bet, tiklīdz mēs mēģinājām še medīt, vairāku šāspuses samadu strēlnieki mūs padzina. Tagad mums trūkst pārtikas ziemai. Mūs gaida bads.

Herilaks drūmi noskurinājās.

-  Tā nevar darīt. Ienaidnieks ir marags, ne tanus. Ja mēs vēršam ieroci pret sev līdzīgo, ar mums ir cauri.

Atkal ierunājās Ulfadans, un Kelimanus piekrītoši pamāja.

-  Esmu vienisprātis ar tevi, Herilak, bet no mums te nekas nav atkarīgs. Tev jārunā ar citiem samadiem. Ja ne viņi, mēs medītu un nebadotos. Tie nāk no grēdas viņas puses lielā skaitā un ir ļoti badigi. Viņi atspiež mūs, un mēs nevaram medīt. Viņi gaida mūsu nāvi.

Herilaks ar delnu atgainīja viņa vārdus.

-  Tas nav tiesa. Viņi nav jūsu posta cēlonis. Medības aiz kalniem droši vien ir tikpat nesekmīgas, ja reiz viņi atdzinušies šurp. Taniem ir divi naidnieki: nebei­dzamā ziema un maragi. Viņi apvienojas, lai mūs iznīcinātu. Mēs nevaram uzveikt ziemu. Bet mēs varam nobeigt maragus!

Arī citi pacēla balsi, pievienojoties šim spriedumam, bet Freikens ierunādamies lika tiem apklust. Visi respektēja vecā vīra zināšanas un dziednie­ka prasmi un cerēja, ka viņš zinās kādu atbildi uz visiem sasāpējušajiem jautājumiem.

-  Maragi ir kā lapas: neskaitāmi… Tu saki, viņiem ir nāves nūjas. Kā mēs varam pretoties tādiem radijumiem? Un kam mums tas vajadzīgs? Ko mēs iegūstam, stājoties viņiem pretī? Mums vajag, ko ēst, nevis karu!

Viņa runas nobeigums noslāpa atzinīgā murdoņā. Šķiet, tikai Herilakam radās iebildes:

-  Jums vajag ēdamo, mums - atriebību! - viņš drūmi aizrādīja. - Jāatrod iespēja apkaut tos dienvidu maragus. Tiklīdz viņi būs pagalam, gar krastu varēs lieliski medit.

Pēc tam sākās pārrunas un vārdu kaujas, bet nekas netika nolemts. Beigu beigās Herilaks pamāja Ortnaram, viņi piecēlās un attālinājās. Keriks vēroja viņus aizejam, bet nesteidza sekot. Viņu tā nekveldināja atriebes alkas. Ja ceļabiedri nepasauktu, varbūt viņš pat būtu palicis. Viņš taču var palikt pie uguns un iesaistīties citu mednieku sarunās. Varbūt viņš pat var apmesties šeit ar šo samadu, medit un aizmirst maragus.

Tas gan nav risinājums. Viņš zina to, par ko citiem nav ne jausmas. Viņš taču zina, ka jilanē neaizmirsīs ne viņu, ne arī pārējos tanus. Viņu naids sakņojas pārāk dziļi. Viņas izsūtīs putnus, lai uzmeklē visus samadus līdz pēdējam, un nerimsies, lidz visi nebūs iznīcināti. Ulfadans, Kelimanus un viņu ļaudis bīstas tikai ziemas, bada un citu tanu, kamēr tepat - sprīdi aiz apvāršņa - uzglūn patie­sais slepkava.

Neviens pat nepamanīja, kā Keriks paņēma šķēpu un aizgāja. Viņa ceļabiedri sēdēja pie atsevišķa ugunskura, un viņš tiem pievienojās. Herilaks ar pagali bikstija uguni, dziļi ielūkodamies tajā, kā meklēdams atbildi liesmās.

-   Mēs esam tikai trīs, - viņš prātoja. - Tāda saujiņa nevar stāties pretī maragiem… Bet mēs tā darīsim, ja nāksies! - Viņš pievērsās Kerikam. - Tu zini par maragiem, ko nezinām mēs. Pastāsti! Pastāsti, kā viņi raduši karot!

Keriks domīgi paberzēja zodu un ierunājās - gausi un neizlēmīgi.

-  To nav viegli izstāstīt. Jums vispirms jāsaprot, kas ir viņu pilsēta un kā tiek vadīta tās dzīve. Jums jāsaprot fārgajas un jilanē, un vispār - viņu pieeja visam.

-  Tātad tu mums pastāstīsi, - Herilaks secināja.