RIETUMOS NO ĒDENES

Kerikam sākumā nevedās stāstīšana tanu valodā par lietām, ko viņš nekad šajā valodā nebija pārspriedis. Nācās meklēt jaunus vārdus pazīstamiem apstākļiem, izskaidrojumus jēdzieniem, kas šiem medniekiem pilnīgi sveši. Klausītāji nesaprata; viņi iztaujāja vēl un vēlreiz… Visbeidzot viņi nonāca pie aptuvenas apjausmas par jilanē sabiedrības uzbūvi, kaut gan tā arī nesaprata, kam tāda vajadzīga.

Herilaks klusēdams aplūkoja savas sažņaugtās dūres uz gurniem, cenz­damies uztvert dzirdētā jēgu. Noslēgumā viņš spēja tikai pakratīt galvu.

-  Es nekad tos maragus nesapratīšu un, jādomā, arī necentīšos. Ir gana, ja zinu, ko viņi dara. Lielais putns lido augstu un uzokšķerē mūs, tad atgriežas un noziņo viņiem, kur atrodas samads, lai viņi varētu mums uzbrukt. Vai ne tā?

Keriks jau lūkoja apstrīdēt, bet atmeta šo domu un piekrītoši pamāja. Labi, ka viņiem radusies kāda apjausma par jilanē gaitām. Nav vērts ieslīgt sīkumos.

-   Kad viņi uzzina, kur samads apmeties, viņi gatavo uzbrukumu. Bruņotas fārgajas laivās dodas sirojumā. Viņas negaidīti uzrodas no jūras un nonāvē visus no vietas, kā jums zināms.

-  Bet tas jau nebija viss, - Herilaks iejaucās. - Vai tu nestāstīji, ka nakti pirms uzbrukuma viņas pārlaiž apmetnē pie krasta?

-  Jā, tā viņas parasti dara gan. Apmetas, cik vien tuvu iespējams, pārguļ nakti, nākamajā rītā atstāj pārtikas krājumus turpat un dodas uzbrukumā līdz ar saullēktu.

-  Vai tā tas notiek ik reizi?

-   Ik reizi? Nezinu. Es tikai divreiz esmu piedalījies. Starp citu, tam nav nozimes. Visa viņu domāšana, visa darīšana… Tā tam jābūt vienmēr. Kamēr vien nerodas pretargumenti, viņas savu rīcību nemaina.

-  Tātad mums, savukārt, jārod iespēja izmantot šīs zināšanas pret viņiem.

-  Kā tu to domā? - Ortnars nesaprata.

-  Vēl nezinu. Mums tas jāapdomā un jāizplāno, līdz atrodam izeju. Mēs taču esam mednieki! Mums jāzina, kā piezagties laupījumam. Mēs pratīsim tikt maragiem klāt un iznīdēt viņus!

Keriks visu laiku domās iegrimis klusēja. Viņam samada iznīcināšanas shēma atklājās skaidrāk nekā jebkuram citam. Viņš reiz krastā bija vērojis tumšus apveidus iznirstam no ūdens un vēl joprojām nespēja aizmirst šīs šaus­mas, bet viņš pats bija arī ceļojis no Alpīsakas kopā ar uzbrucējām, vērojis sagatavošanos, klausījies rikojumos, un skaidri zināja, kā tas notiek. Tagad jāizsver šis notikums no pretējiem redzes viedokļiem un jāatrod iespēja apgriezt to ar kājām gaisā.

-  Kājām gaisā… - Keriks balsī noteica, un piepeši skaļi iekliedzās: - Kājām gaisā!

Pārējo skatieni pievērsās Kerikam.

-  Bet to var izdarīt, tikai iesaistot Ultadanu, Kelimanu un viņu samadus. Mums jāizskaidro viņiem un jāiestāsta, ka šī palīdzība tiešām nepieciešama. Un lūk, kas jādara! Mēs kopā ar samadiem dosimies uz dienvidiem un medīsim. Tur ir pulka medījuma, un pārtikas netrūks. Bet, ja reiz ejam uz dienvidiem, tad jārēķinās, ka maragi to uzzinās no lielajiem putniem. Toties mēs modri vērosim debesis un, tiklīdz pamanīsim šādu putnu, tā zināsim, kas drizumā gaidāms. Pēc putna parādīšanās izsūtisim medniekus uz pludmali izlūkos. Tā mēs redzēsim, kad ierodas uzbrucēji, un būsim gatavi. Un apkausim viņus, nevis bēgsim.

-  Tas ir bīstami, - Herilaks iebilda. - Ejot kopā ar samadiem, mēs riskējam ar sieviešu, bērnu un citu cīnīties nespējīgo dzīvībām. Jāizstrādā labāks plāns, citādi samadi neuzņemsies risku mums sekot. Padomā vēl! Vai tik nebija kaut kas svarīgs, ko tu man jau stāstīji? Kaut kas par nakti… Ka maragiem nepatīk klejot naktī…

-  Ne gluži tā. Vienkārši viņu ķermeņi atšķiras no mūsējiem. Nakti viņiem jāguļ, un ne citādi. Tādi viņi ir.

Herilaks pielēca kājās un pēkšņā aizrautībā ieaurojās.

-  Ari mēs esam tādi, kas naktī guļ! Bet ne vienmēr! Mēs varam arī negulēt! Lūk, kas mums jādara! Mēs aprunāsimies ar medniekiem, - pārliecināsim viņus, ka jādodas gar krastu uz dienvidu medību laukiem, jo draud bads. Tādējādi samadiem tiks pārtika ziemai. Bet, kamēr medījam, mēs vērosim arī debesis, - vai parādās maragu putni, ziņotāji. Kad putns būs mūs atklājis, sūtisim med­niekus slēpni vērot pludmales uz dienvidiem. Kad maragi ierīkos naktsmītni, mēs zināsim, kur tā atrodas. Tad mēs tumsas aizsegā pielavīsimies… Tikai mednie­ki. Bez skaņas iesim un bez skaņas nonāksim pludmalē.

Herilaks sažņaudza dūres un ar spēku sasita kopā.

-  Tad mēs uzklupsim viņiem. Naktī. Šķērdīsim viņus miegā, šķaidīsim, caur­dursim, kā viņi slaktēja mūs.

Herilaks iekvēlojies piecēlās un dedzigi metās atpakaļ pie aplī sēdošajiem medniekiem.

-  Jāizstāsta viņiem! Jāiedrošina!

Izrādījās - tas nemaz nav tik viegli. Viņam pievienojās arī Ortnars ar Keriku un izklāstīja visu no jauna. Gan to, kā maragi uzbrūk, gan kā tos sakaut. Cits caur citu viņi skaidroja, ka varētu pamedīt un nodrošināties ar pārtiku ziemai. Un iznīdēt maragus.

Tas viss satrauca Ultadanu un arī otru samadaru. Pārāk pēkšņa ideja, turklāt pārlieku bīstama.