RIETUMOS NO ĒDENES

-  Uzvelc šos! - samadars ieteica. - Tie piederēja dižam medniekam. Varbūt nesīs tev veiksmi.

Tie bija kažokādas zābaki ar cietām zolēm, kapi un pamatīgu siksnu pinumu. Vasarā tādos kājām būtu karsti, bet ziemas sniegos tie varēja izrādīties dzīvības cenā. Garu šķēpu, slaidu loku, bultas, - visu, ko nevar vilkt mugurā, Keriks sasēja sainī un nolika pie citiem līdzņemamajiem saiņiem un groziem. Herilaks no dažām mastodonta šļūceņa kārtīm sasēja mazu šļūceni, ko varēja vilkt cilvēks. Uz tā sakrāva visu vajadzīgo.

-  Laiks doties! - viņš paziņoja nāves saltā balsī, stāvēdams starp sava sama­da pīšļiem. - Mēs nekad neaizmirsīsim, ko maragi še pastrādāja.

Uz maiņām tverdamies pie šļūceņa rokturiem, ceļinieki gāja, līdz mēness nogrima aiz apvāršņa. Pilnīgā spēku izsīkumā viņi meta mieru. Keriks gan vēl bažījās, ka jilanē mednieces varētu sekot, tomēr nogurums prasija savu, un viņš ieslīga dziļā miegā līdz pat rītausmai.

Herilaks noraisīja ekotaza somu no šļūceņa, un vīri saujām grāba kāroto gar­dumu - žāvētas ogas un riekstu kodolus. Kaut ko tādu Keriks nebija baudījis kopš zēna gadiem. Laizīdams pirkstus, viņš nodevās bērnības atmiņām. Labi tomēr būt tanum! Domādams šo domu, jauneklis atkal un atkal kasija savu vidukli, līdz neizturēja un norāva apsējus. Uz ādas vidēja sarkanas pumpas.

Izrādās, ka dižais mednieks, kurš valkājis šo apģērbu, bijis blusu apsēsts. Piepeši būt par tanu vairs nešķita tik pievilcīgi. Nepieradusī mugura sūrstēja no gulēšanas uz cietas zemes, muskuļi smeldza pēc neierastās slodzes, un, lai ciešanu mērs butu pilns, pakrūti sažņaudza pēkšņas spazmas. Sīkstā, ceptā gaļa nejutās labi viņa vēderā; viņš traucās aiz tuvējā krūma.

Krampju lauzīts, Keriks ievēroja blusu rāpojam pa savu nosviesto kažoku. Viņš saspieda to starp nagiem un žākstīdamies slaucīja pirkstus zālē. Netīrs, sāpju plosīts, blusains un slims… Ko gan viņš daris starp šiem prastajiem asta­zoiem! Kāpēc viņš nav Alpīsakā? Pie eistaā sāniem viņš jutās ērti un omulīgi. Bet kāpēc neatgriezties? Vaintē atradusi galu uz šķēpa, bet kura gan nojauš, ka šķēpu vadījis Keriks! Neviena jau neredzēja. Vai prātīgāk nebūtu atgriezties?

Viņš rūpīgi nomazgājās un aizčāpoja augšup pa straumi padzerties. Krastā abi mednieki sēja kravu pie šļūceņa. Viņi var turpināt ceļu divatā.

Bet vai viņš maz vēlas atgriezties Alpīsakā? Jau kur tie gadi, kopš viņš sapņojis par bēgšanu! Un tagad taču brīvība ir rokā… Vai tad tā nebija viņa kvēlākā vēlēšanās? Tur ir jilanē pasaule, ne viņējā. Viņam tur nav vietas.

Bet starp taniem? Vai te ir viņa vieta?

Keriks sažņaugtām dūrēm stāvēja lidz ceļiem saltajā ūdenī. Zudis. Ne vienā, ne otrā pasaulē viņš neiederas. Vienpatis, izstumtais…

Herilaks viņu sauca. Vārds pāršķēla Kerika tumšās domas. Viņš izbrida krastā un gausi apvilka drānas.

-  Mums jāiet, - Herilaks aizrādija.

-  Kurp jūs dodaties? - Keriks, joprojām pretrunīgu izjūtu plosīts, vaicāja.

-  Uz vakariem. Pie citiem medniekiem. Lai kopā atgrieztos apkaut maragus.

-  Viņu ir pārāk daudz, pārāk liels spēks…

-  Tad es kritīšu, un mana tharma pievienosies citu mana samada mednieku tharmām. Bet vispirms es atriebšu viņus. Tā mirt ir skaisti.

-  Mirt nav skaisti…

Herilaks viņu klusēdams uzlūkoja, mazliet apjauzdams Kerika iekšējo cīņu. Ej nu sazini, ko šie gūsta gadi izdarījuši ar zēnu, kas tagad jau vīrs… Bet gadi aizrit, un tos vairs neatsaukt. Atpakaļceļa nav. Ceļš uz priekšu nebūs viegls, bet tikpat

jau cita nav.

Herilaks uzmanīgi nocēla pār galvu ādas siksniņu un ļāva nazim šūpoties Kerika acu priekšā.

-  Tas piederēja tavam tēvam. Tu esi viņa dēls, ja reiz joprojām valkā mazo bērna nazīti, kuru izgatavoja tajā pašā reizē. Pakar kaklā arī šo. Valkā to, lai neaizmirstu tēva nāvi, sava samada nāvi… Un slepkavas! Sajūti sirdī naidu un apzinies, ka arī tu alksti atriebes!

Keriks vēl svārstījās, līdz beidzot izšķīrās. Viņš paņēma nazi un cieši sakļāva pirkstus ap cieto asmeni.

Par vēlu atkāpties. Alpīsaka viņam slēgta. Mūžam. Viņam jāizauklē sevī ne­remdināms naids pret tām, kas apkāvušas viņa ļaudis. Jāvar! Gan jau viņš spēs.

Bet šobrīd Keriks juta tikai šausminošu tukšumu dvēselē.

IV

Medībās neveicās. Ulfadans devās mežā jau mazā gaismiņā, bet atgriežoties nebija pat lāgā, ko parādit. Pie viņa jostas šūpojās viens vienīgs trusis - jauns un kārns, no kura kauliem varētu sakasīt ēdamo labi ja vienam cilvēkam. Kā lai iztiek viss viņa samads? Nonācis mežmalā, viņš apstājās zem liela ozola un lūkojās prērijā. Tālāk iet nebija dūšas.