RIETUMOS NO ĒDENES

Jautājumu nebija. Kādas tur neskaidrības! Ja kāds mednieks iekšēji arī baiļojās, viņš to neizrādīja. Nogalināšana deva viņiem iztiku un bija gluži ierasta lieta.

Klusi kā ēnas mednieki virzījās starp kokiem, atstāja tumšā meža aizsegu un tikpat klusu līda pa kāpu zāli. Keriks joprojām novēroja. Novērsies no dusošajām fārgajām un samanījis kustīgās ēnas, arī viņš rāpoja uz priekšu. Neviens neiz­deva ne skaņas. Sazīmējis līdzās Herilaka stāvu, Keriks aizskāra viņa plecu, pieliecās cieši klāt un iečukstēja ausi:

-  Vispirms jānogalina viņu vadones. Es gribētu pats…

Herilaks piekrītoši pamāja un turpināja gaitu. Rāmi, soli pa solītim Keriks atvirzījās no krasta kraujas un virzijās uz iepriekš nosprausto vietu.

Starp kokiem iekliedzās naktsputns, Keriks uz brīdi sastinga, bet turpināja gaitu. Vienīgā skaņa bija sīko vilnīšu šļaksti smiltīs. Nakts šķita rāma kā nāve.

Par nāvi tai arī jākļūst.

Tikai bez steigas! Esi savu vietu atradis un sēdi bez skaņas, bez kustības! Visu acis kā piekaltas vērās blāvi pelēkajā pludmales joslā, pacietīgi gaidot norunāto zīmi.

Kerika pakrūti spriedze savilka kā mezglā. Skaidrs, ka pagājis jau pārāk ilgs laiks. Kaut kas nav kārtībā. Herilakam un samadariem jau jābūt pludmalē. Ja viņi vēl kavēsies, uzausīs gaisma, un tad slazdā izrādīsies viņi paši.

Keriks zināja, ka šīm bažām nav pamata, tomēr šī apziņa no tām neatbrīvoja. Dūres sažņaudzās tik cieši, ka iesāpējās. Kur viņi ir? Kas notiek! Padebeši sabiezēja un aizsedza zvaigznes. Vai pludmalē parādījušos augumus vispār varēs pamanīt?

Un te nu viņi bija. Parādījās tik piepeši un klusi, ka varbūt patiesi - tikai ēnas? Drīz vien šīm ēnām pievienojās citas, līdz tumšā pussaredzamo apveidu virkne izstiepās visā liedaga garumā.

Ēnas atrāvās no Kerika, jo prata kustēties ātri un pilnīgi bez skaņas. Viņš taustījās uz priekšu, apzinādamies medniekam nepiedodamo lavīšanās iemaņu trūkumu. Ķēde stiepās jau tālu priekšā un sasniedza pirmās guļošās fārgajas. Daži slāpēti kunksti, nekas vairāk…

Keriks sajuta zem kājām mīksto smilti un varēja pielikt soli. Pacēlis šķēpu, viņš metās uz priekšu, un bija jau bezmaz sasniedzis pārtikas krājumu grēdu - savu pieturas punktu -, aiz kura gulēja jilanē, kad nakts klusumu uzšķērda baiss sāpju brēciens.

Tam tūdaļ sekoja kliedzienu un svilpienu kakofonija, un pludmale uzvirda kā dzīva. Arī Keriks ieaurojās, pārmetās pār bunduļu grēdu un ietrieca šķēpu kādā jilanē, kura teju teju jau slējās kājās. Tā čērkstoši iegārdzās. Smaile iegrima rīklē, iznira un vēlreiz triecās mērķī.

Spiedzieni, vaimanas, krītoši ķermeņi - īsta pastarā nakts. Fārgajas vienā mirklī uztrūkās kājās un svaidījās panikā un pilnīgā neziņā. Ja kāda arī atcerējās par ieroci, tad nespēja to tumsā salūkot. Viņas skrēja uz okeānu - savu bērnu dienu patvērumu, bet arī tas nesniedza glābiņu, jo pa ceļam varēja uzdurties šķēpiem, bet pie paša ūdens viņas vēl panāca lidojošas bultas. Šajā slaktiņā žēlastības nebija nevienai. Tani prata bendēt meistarīgi.

Fārgajām nebija skaita. Dažām tomēr izdevās sasniegt ūdeni, panikā mesties starp līķiem, ienirt un aizpeldēt līdz laivām. Mednieki plīstošajos viļņos brida tām pakaļ, ar lokiem spļaudami nāvi, līdz izsīka bultu rezerves.

Slaktiņš mitējās tikai tad, kad nebija vairs, ko slaktēt. Mednieki kāpelēja starp līķu grēdām, spārdīja tos un ar šķēpu atbildēja uz katru skaņu vai kustibu. Cits pēc cita, noguruma pievārēti, viņi rimās. Atskanēja mednieka uzvaras auri, un visi pievienojās šim vibrējošajam kaucienam, kas vairāk piederētos zvēram nekā tanum. Baisā skaņa aizvēlās pār ūdeni līdz laivām ar bēgošajām fārgajām, kuras stenēja un izbailēs sarāvās.

Gaismas svīdā drūmā slaktiņa aina atklājās visā savā baisajā pilnībā. Keriks šausmās lūkojās apkārt, ik brīdi novērsdamies no līķu kaudzēm, bet skatienam nebija, kur tverties. Medniekus, kā šķiet, šī aina nenieka nesatrau­ca. Viņi līksmi klaigāja, plātīdamies ar savu veikumu, bradāja pa seklo ūdeni starp līķiem un vāca izšautās bultas. Rita gaismā Keriks pamanīja, ka rokas apķepušas asinīm līdz pat elkoņiem. Viņš devās gar krastu tālāk no fārgaju ķermeņiem un nomazgāja tās jūrā. Herilaks jau gaidija viņu atgriežamies un suminot sauca:

-  Tas nu ir darīts! Mēs esam atsituši maragus, satriekuši viņus, atriebuši kritušos samadus. Labs darbiņš naktī padarīts!

Selgā tālu dienvidos vidēja laivas; pārsvarā tukšas, citās pa vienai, divām fārgajām. Apkaušana tiešām bijusi ļoti ražiga.

Kerikam šķita, ka naids un bailes izsūkušas viņa dzīvības sulas. Viņš smagi saguma uz konservētās gaļas kubulu kaudzes. Herilaks kratija šķēpu pret bēgošajām laivām un kliedza nopakaļ:

-  Vācieties projām! Pastāstiet citiem, kas te šonakt notika! Pasakiet citiem maragiem, ka tas atkārtosies ik reizi, kad jūs vilksieties šurp uz ziemeļiem!