RIETUMOS NO ĒDENES

Klajumā mutuļoja dzīvība. Virs galvām riņķoja tumšas būtnes, kas tomēr nelīdzinājās putniem. Dūņainā ezeriņā valstījās tumši apveidi, un gājēji piesardzīgi meta ap to lielu līkumu. Mazāki maragi - līdz viduklim augstajā zālē - manījās netrāpīties viņiem pa kājām. Ieročus visi pastāvīgi turēja gatavībā, tomēr uzbrukumi vairs nesekoja. Diena pagāja bez turpmākiem starpgadījumiem. Kad viņi apstājās pie upītes padzirdīt lopus, ēnas jau stiepās garas. Herilaks norādīja uz netālu pauguru ar biezu koku ērkuli uz pieres.

-  Nakti pārlaidīsim tur. Koki sniegs patvērumu, un arī ūdens nav tālu.

Keriks nopētīja birzi; tā viņu darīja nemierīgu.

-  Ej nu sazini, kas tur slēpjas, - viņš prātoja. - Varbūt labāk palikt klajumā, kur vismaz nevar uzbrukt negaidīti.

-  Mēs tagad zinām, ka dienā še čum un mudž maragi, un nevar zināt, kas te klaiņo apkārt naktī. Koki tomēr pasargā.

-  Tad mums jāpārliecinās, ka esam vienīgie, kas tur raduši patvērumu. Lai daži modrākie mednieki izpēta birzi, kamēr vēl nav gluži tumšs.

Viņi tuvojās ļoti piesardzīgi. Sīki maragi, augstu pacēluši astes, muka no viņiem. Iztraucēti putni, kas bija knābājuši augļus augstu lapotnē, pajuka kur kurais. Citādi birzs šķita gluži neapdzīvota. Tai jābūt labai naktsmītnei.

Mastodonti, atbrīvoti no kravas, nomierinājās un sāka plucināt lapas. Puikas pienesa uguni ar māliem izklātos grozos; ātri slējās teltis. Iestājoties tumsai, ap nometni izvietojās sargi; vēlāk tos nomainīs citi.

-  Ko varējām, to arī paveicām, - Herilaks konstatēja. - Pirmo dienu esam izdzīvojuši.

-  Nez, vai izdzīvosim arī nakti? - Keriks norūpējies lūkojās apkārt. - Jācer, ka tā nebija kļūda - iekārtoties šajā birzī.

-  Tu pārāk raizējies par lietām, ko vairs nevar mainīt. Viss jau izlemts. Citas izejas nebija.

Herilakam taisnība, Keriks nodomāja, viņš tiešām par daudz uztraucās. Bet Herilaks ir bijis gan samadars, gan sakripeks un prot vadīt citus. Kerikam tas ir kas pilnīgi jauns.

Paēdis viņš drīz vien ieslīga miegā un vairs nepakustējās, līdz Herilaks aizskāra viņa plecu. Vēl bija melna nakts, bet Mednieks jau pazudis no rietumu debesīm un drīz nogrims arī Mastodonts; tuvojās rītausma.

-  Šonakt mūs nekas netraucēja, - Herilaks čukstēja, - kaut arī dzīvas radības še netrūkst. Varbūt tiem netīk mūsu smaka.

Notika sardzes maiņa; starp kokiem vīdēja mednieku stāvi. Keriks nostājās nogāzes virsotnē un nolūkojās upītes melnajās aprisēs.

-  Mēs redzējām kādus dzīvniekus tur dzeram, - Herilaks stāstīja, - bet nekādi nespējām noteikt, kas tie tādi ir.

-  Kāda tam nozīme, ja šie mūs neaiztiek.

Abi klusēdami gaidīja gaismas svīdu austrumos.

-  Jau diena un nakts, un mēs joprojām esam dzīvi, - Herilaks jūsmoja. - Runā, ka labs sākums esot puse uzvaras. Varbūt tiešām?

XI

Dienu no dienas samadi virzījās uz dienvidiem. Mednieki joprojām rūpējās par flangu drošību un naktī uz maiņām stāvēja sardzē, tomēr gāja drošāk un mierīgi baudīja arī naktsmieru. Līdzenumā mutuļoja dzīvība, bet lielākā daļa sastapto maragu izrādījās zālēdāji, kas uzturējās drošā attālumā no samadiem un viņu mastodontiem. Gadījās arī plēsēji, un ne viens vien lūkoja uzbrukt. Tuvāk pienākušos mednieki nošāva, bet pārējie, to redzēdami, manījās projām. Visi apzinājās, ka bez šiem trofeju ieročiem jau sen būtu krituši, toties, šādi nodrošinājušies, bez bažām lauzās aizvien dziļāk plašajā prērijā.

Maršruts allaž meta līkumu ap purviem upju piekrastēs un lielajiem dzīvnie­kiem, kas zvilnēja dūņās. Gājēji uzmanījās arī no brikšņainiem biezokņiem, jo, laužoties cauri, nācās izkārtoties ķēdē, kas apgrūtināja kolonnas apsargāšanu.

Neraugoties uz pastāvīgo briesmu klātbūtni, mednieki ik rītu ar cerībām gaidīja, ko atnesīs austošā diena, bet vakaros pie ugunskuriem lidz dziļai tumsai tērgāja par dienā redzēto. Apkārtne bija tanu dzīves būtiska sastāvdaļa. Viņi bija raduši pazīt katru dzīvnieku mežā, katru putnu lapotnē, zināt to paradumus un prast nomedīt, bet šobrīd nācās atklāt jaunu pasauli. Ceļojuma sākumā - vēl netālu no lielajiem mežiem - vienlaikus ar dažādiem maragiem varēja novērot stirnas un citus pazīstamus dzīvniekus. Visai drīz kopš neminamiem laikiem redzētie un medītie dzīvnieki pilnībā izzuda. Ja nu vienīgi daži putni šķita pazīstami un, protams, zivis. Visu pārējo faunu sastādija maragi - raibu raibie -, un tos vairs nevarēja apzīmēt ar vienu vienīgu vārdu. Sīkas ķirzakas un čūskas šaudījās pa zāli un trāpījās zem kājām, bet viļņojošajā graudzāļu jūrā ganījās lieli un mazi neradījumi. Ejot garām šādiem ganāmpulkiem, mednieki kļuva ipaši modri, jo ne reizi vien gadījās, ka tādus uzmanīja neganti plēsēji.

Reiz viņi uzdūrās nepazīstama milzu dzīvnieka maitai, ko plucināja milzīgi putni. Tie bija lempīgi izdzimteņi ar tumšsarkanu apspalvojumu un ļoti garām astēm. Medniekiem tuvojoties, tie lēkāja uz savām garajām kājām, iepleta knābjus un dusmās šņāca. Iespaidīgo maitēdāju knābji līdzinājās žokļiem ar asu zobu rindām.