RIETUMOS NO ĒDENES

-   Kokus dabūsim. - Herilaks pārlaida skatienu sagaidītājiem un ievēroja Armunu. - Atnes nu kādu mīkstāku ādu! Un ātri!

Keriks kodīja lūpas, tomēr nespēja apslāpēt vaidu, kad viņu nocēla no nes­tuvēm un nolika zemē pie uguns. Pārlauztā kaula gali plosīja miesu kājas iekšpusē. Freikens pabakstīja lūzuma vietu, un tajā atkal iedzēla negantas sāpes.

-  Tev, Herilak, vajadzētu stingri saņemt viņa plecus, kad es vilkšu kāju, - Freikens pieliecās un satvēra Kerika pēdu. Vecais vīrs zināja, kā jāvelk un jāgroza kāja, lai lauztā kaula gali sastaptos. Sāpes bija tādas, ka Keriks ieslīga dziļā bezsamaņā.

-  Un tagad - kārtis, kas noturēs kaulus vietā! - Freikens paskaidroja un rūpigi tina ap šinām mīkstu ādas sloksni.

-  Nesiet viņu teltī un apsedziet ar ādām, jo puisim jābūt siltumā! Tu, meitēn, mums palīdzēsi.

Kerika atgriešanos pie samaņas ievadīja asa, pulsējoša sāpe, kas tomēr nevarēja mēroties ar pirmītējo. Viņš paslējās uz elkoņiem un ārpusē kurošos ugunskuru šaudīgajā atblāzmā saskatīja pie kājas piesietās kārtis. Āda nebija bojāta; vaina sadzis labi. Tumsā aiz muguras kaut kas sakustējās.

-  Kas tu esi? - Keriks uzsauca.

-  Armuna, - viņa negribīgi attrauca. Jauneklis pameta skatu atpakaļ:

-  Atnes man padzerties, Armun! Un labi daudz!

Tumšā ēna izmetās ārā un veicigi nozuda. Armuna? Viņš nezināja tādu vārdu. Vai viņi jau kādreiz tikušies? Kāda tam nozīme! Kājā bija iemājojusi trula, pukstoša sāpe kā caurā zobā, rīkle - tik izkaltusi, ka jāklepo. Viņam vajag ūdeni, vienu pamatigu ķipi veldzējoša ūdens.

XII

Keriks dusēja dziļā miegā līdz pat rītausmai, kad viņu atkal uzmodināja puk­stošā kāja. Pamodies viņš ieraudzīja blakus ūdens kausu, izbāza roku no ādu apakšas, sakampa to un alkaini dzēra, atvilka elpu un dzēra atkal, līdz kauss bija tukšs. No aizmugures pienāca meitene un pacēla to. Keriks nevarēja saskatīt, kas viņa tāda: pār seju klājās mati. Kā viņu sauca? Viņa taču reiz teica.

- Armun?

-  Jā. Vai vēl ūdeni?

-  Ūdeni… Un kaut ko ēdamu.

Pagājšnakt viņš nebija dabūjis ēst un nebija arī gribējis, toties šobrīd jau mocīja izsalkums. Meitene uzgrieza muguru un izsteidzās laukā. Seju viņš tā arī nebija saskatījis un pat nespēja to iztēloties. Toties viņai ir jauka balss. īpatnējā deguna izruna šķita tuva un pazīstama (ai! kā sāp kāja grozoties). Pazīstama? No kura laika! Tas urdījās dvēseles dziļumos, līdz Keriks apķērās, ka šādas skaņas taču lieto jilanē!

- Armuna, - viņš izrunāja balsī, turklāt ar raksturīgo nazālo pieskaņu. Pēc tam vēl vairākkārt atkārtoja pie sevis. Jau kur tas laiks, kopš viņš nav runājis jilanē valodā, un tagad, mēģinot to atcerēties, nelūgtas uzpeldēja arī atmiņas par Alpīsaku.

Armuna atgriezās ar ūdeni un atnesa arī pītu paplāti ar gabaliņu žāvētas gaļas, noliecās un novietoja nesamo pie sirdzēja cisām. Puiša skatiens sastapās ar viņējo, un viņa strauji aizgriezās, sažņaugtām dūrēm gaidīdama smieklu šalti, kas nez kāpēc nesekoja. Armuna tā arī neko nesaprata. Viņa neuzticīgi nolūkojās, kā Keriks rijīgi plosa gaļu. Pat zinādama, ko viņš domā, viņa tik un tā neticētu.

«Nē,» Keriks prātoja, «nebūšu vis viņu redzējis. Es taču viņu noteikti atcerētos. Interesanti, vai viņa nojauš, ko atgādina viņas balss? Labāk jau neteikt, viņa tikai saskaitīsies, ka ir salīdzināta ar maragu. Bet viņas balsī tiešām skan jilanē valodas skaņas. Un ne tikai: ari mute veidota kaut kā jilanēiski. Varbūt - tas augšlūpas šķēlums? Pazīstama seja. Drusku līdzīga Inlēnu, pro­tams, ne tik plata un mīksta.»

Arī Armuna, Kerikam aiz muguras nosēdusies, prātoja. Laikam taču viņu plosa sāpes, citādi viņš jau sen būtu sācis smieties vai vismaz izprašņātu, kas viņai ar seju. Zēni vienmēr brīnījušies par to un nevarējuši likties mierā. Reiz tie bija piecatā sagrābuši Armunu, kas savā nodabā staigājusi nomaļākā vietā, pārvarējuši viņas mežonīgo pretestību un smiedamies bakstījuši viņas lūpu un degunu, līdz noveduši viņu līdz asarām. Tas nebija sāpīgi, bet dziļi pazemoja. Viņa tik ļoti atšķīrās no citām! Puiši pat nebija cēluši augšup viņas tērpu, lai apskatītu viņu, kā mēdza darīt ar citām vienatnē sastaptām meitenēm. Tikai bakstījuši seju. Viņa tiem nebija nekas vairāk kā dīvains dzīvnieks. Šīs pārdomas bija tik rūgtas un mokošas, ka viņa sākumā pat nepamanīja, ka Keriks atgāzis galvu un nolūkojas viņā. Armuna strauji aizrāva matus priekšā sejai.

-  Tad lūk, kāpēc es tevi nepazinu, - Keriks apmierināts konstatēja. - Tu visu laiku tin seju matos. Tagad es atceros, ka esmu tevi redzējis tā darām.

Armuna saspringa izsmiekla gaidās, bet Keriks stenēdams uzmocīja sevi sēdus un savīstīja ap sevi ādas, jo rīts ausa mitrs un miglains.

-  Vai tu esi Ulfadana meita? Esmu tevi redzējis pie viņa ugunskura.

-  Nē. Mans tēvs un māte ir miruši. Meritha ļauj man sev palīdzēt.

-  Ulfadanam uzklupa marags un notrieca viņu zemē. Mēs dūrām ar šķēpiem, bet bija jau par vēlu. Viņam salauza sprandu. Liels marags. Viens astes vēziens salauza man kāju. Mums vajadzēja ņemt līdzi vairāk nāves nūju. Tās vienīgās izdzimteni apstādināja.