RIETUMOS NO ĒDENES

otoshker

hespeleiaa

DNS ir dzīvības atslēga.

Alpīsakā virmoja dzīvība. Pilsēta kūsāja no gaismas svīdas līdz nakts melnu­mam. Pa platajām gatvēm, kur senāk klīdušas atsevišķas fārgajas, tagad plūda jilanē. Citas tecēja savām kājām, augstdzimušākās nesa palankīnos. Fārgajas klīda pa vienai vai pulciņos ar nastām. Varēja sastapt pat grupiņas labi apsargātu, klusu un apaļacainu vīrišķu; blisinādami lielās acis uz visām pusēm, tie nolūkojās nebeidzamajā kustībā. Osta bija ievērojami paplašināta, tomēr joprojām nebija gana plaša, lai uzņemtu visas atbraucējas, tāpēc okeānā varēja sazīmēt ieradušos araketo tumšās aprises: tie no okeāna ienāca upes grīvā, trinās gar krastu un gaidīja savu kārtu. Kad tos pietauvoja, fārgaju masas ņēmās izlādēt kravu, un starp tām lauzās pasažieres - jilanē -, pēc ilgā ceļojuma noil­gojušās drīzāk spert kāju uz cietzemes.

Vaintē ar priecīgu satraukumu nolūkojās lejup šajā kņadā, un viņas auguma skarbās aprises pauda lepnumu. Viņas pilsēta, viņas pūliņi, viņas dižās ieceres beidzot sasniedz piepildījumu. Beidzot Inegbana ir ieplūdusi Alpīsakā. Abu pilsētu apvienošanās savādi satrauca. Alpīsakas jaunību un nepabeigtību tagad līdz­svaros Inegbanas gadi un mūžsenā gudrība. Šī vienība radījusi sakausējumu, kas solās būt daudz augstvērtīgāks par katru atsevišķo izejvielu. Tā bija jaunradīta pasaule, tikko izšķīlies laiks, kurā viss iespējams un viss rādās daudzsološs.

Tikai viena ēna aptumšoja šo saules apmirdzēto tagadni un nākotni, bet Vaintē atvairīja šo domu, jo tā tomēr ir lieta, kuras apsvēršanai un apkarošanai pienāks savs laiks. Pašreiz viņa vēlējās tikai izbaudīt savu tīksmi un pagozēties veiksmes liedagā. īkšķi cieši sakļāvās ap stingro balustrādes zaru, jo uzbudinājums bija tik spēcīgs, ka viņa gluži neapzināti mīņājās uz vietas uzvaras marša soli.

Kā no liela attāluma atskanēja pazīstama balss, un Vaintē pievērsās Malzasai, kas parādījās uz plašā balkona, - sākumā negribigi, bet galu galā viņas apmierinājums izrādījās tik visaptverošs, ka nekas to nespēja sagandēt.

-  Redzi, eistaā, - Vaintē ierunājās ar lepnumu katrā kustībā, - tas nu ir darīts! Inegbanā nekad vairs nepienāks ziema, jo Inegbana pati ir atnākusi uz mūžīgo vasaru, tik siltu un vēlīgu kā jebkura vasara šeit - Entobanas sirdī. Tagad mūsu pilsēta zaļos un zels mūžigi mūžos.

-  Tieši tā arī ir, kā tu saki, Vaintē. Kamēr mūs šķīra okeāns, mūsu sirdis nepukstēja vienā ritmā, mūsu pilsētas bija tālas un atšķirīgas. Tagad mēs esam kā viena. Es, tāpat kā tu, jūtu, ka mūsu varenībai nav robežu, ka mēs spējam pilnīgi visu. Un tas ir mūsu pienākums! Vai tu negribētu vēlreiz apdomāt iespēju par vietu man lidzās, par kopīgu darbu? Stalana pilnīgi noteikti varētu vadīt fārgajas un noslaucīt no zemes virsas astazous - šo ziemeļzemes lāstu.

-  Varbūt varētu gan. Varbūt. Toties es ZINU, ka varu. Un es to darīšu! - Vaintē ar strauju kustību novilka īkšķi lejup starp acīm. - Es esmu kā divas. Atgriezusies veseliba gan ļāvusi nedaudz noplakt naidam, kas manī burtiski vārījās, tomēr es jūtu sevī cietu naida kamolu. Stalana varētu būt spējīga sagraut astazous, bet tikai es pati varu sadrupināt šo akmeni savā dvēselē. Kad viņi visi būs miruši, kad radījums, kuru es uzaudzināju un loloju, būs beigts, - tikai tad šis akmens izšķīdīs un uzsūksies. Tad es būšu pilnībā gatava sēdēt tev līdzās un darīt, kas no manis prasīts. Bet man jāsāk ar pirmo darbiņu.

Malzasa negribīgi piekrita.

- Tu man būtu vajadzīga allaž pie rokas, bet ne ar šādu sūtibas apziņu. Iznicini astazous un sadrupini akmeni sevī. Alpīsakas nākotne taču iestiepjas bezgalībā.

Vaintē apliecināja savu pateicību un atzinību.

-  Tagad mēs saņemsim spēkus un būsim gatavas uzbrukt viņiem, tiklīdz tas iespējams. Aukstums, kas izdzina mūs no Inegbanas, dzen arī viņus - uz dien­vidiem. Bet šeit ziemas spelgoņa ir mūsu sabiedrotā. Astazoi šobrīd noteikti medī tur, kur mēs tos it viegli varam sasniegt; mēs viņus novērojam. Pienāks laiks, un viņi mirs. Mēs gāzīsimies pār viņiem kā negaiss, tad dosimies vēl tālāk uz ziemeļiem un uzveiksim arī pārējos. Un tā atkal un atkal, līdz nepaliks neviena.

-  Tu nelietosi laivas? Vai tu tiešām runāji par uzbrukumu no sauszemes?

-  Viņi gaidīs mūs uzbrūkam no ūdens. Viņi taču nezina, ka mums šobrīd ir araktopi un tarakasti. Par šiem radījumiem zināja tikai Vanalpē, viņa brauca uz

Entobanu, uz pilsētu Mesekeju tālu no okeāna, kur izmanto šādus zvērus, un pastāstija turieniešiem par mūsu vajadzībām, par astazou draudiem, un ieguva savā rīcībā noturīgāko ģenētisko celmu. Araktopi sasniedz briedumu nepilna gada laikā. Jaunie jau tagad ir pilnā augumā, spēcīgi un strauji. Tarakasti ir lielāki, ilgāk briest, tāpēc ir atvesti tikai daži nepieauguši īpatņi, bet arī tie mums daudz dos. Ja mēs uzbruksim, tad tikai pa sauszemi. Tagad viņus vada asta­zous, kurš aizmuka no manis, un viņa grupa apmetusies tālu dienvidos. Esmu redzējusi to ķēmu attēlos. Tas mirs pirmais. Pēc tam ari ar pārējiem nebūs sarežģījumu.

Vaintē nākotnes redzējums saistījās tikai ar atriebību, ar nīstās būtnes nežēlīgu iznīcināšanu. Lidz ar viņas garastāvokli aptumšojās arī debesis: tās aizsedza blīvs mākonis, virs kura pakāpeniski sakļāvās arī pārējie padebeši. Ēna skāra abu augstmaņu ādu, bet vēl tumšāka ēna nolaidās pār viņu prātiem, un šī doma bija pat nelāgāka par astazoiem. Tā nu tas allažiņ notiek, jo, lai cik gaiša arī austu diena, tā ik reizi noslāpst nakts tumsā. Šajā gaismas pilsētā mājoja tumsa, kura vienādiņ pārņēma viņu domas, redzot to, kas bija redzams šobrīd.

Tālu lejā gausi virzījās ar vidukļiem kopā savažotu jilanē ķēde. Pati priekšējā šajā ierindā palūkojās apkārt, pacēla acis augšup… Viņas rāmo skatienu nez kāpēc piesaistīja abi augumi uz augstā balkona. Attālums nebija tik liels, lai nepazītu sejas, lai nepazītu Vaintē. Gājējas roka novēzējās ātrā, siltā sveicienā, kā sveicina savu efenselē, un viņa jau bija garām.

-  Tā ir no mana efenbarus, - Vaintē ar rūgtumu paskaidroja. - Nasta, no kuras man nekad neatbrīvoties.

-  Nav taču tava vaina, - Malzasa mierināja. - Arī manā efenbarū ir Nāves Meitas. Šī kaite upurus nešķiro.

-  Man varbūt ir pretlīdzeklis pret šo ligu. Es neuzdrīkstos šobrīd runāt par to: mūs var noklausīties. Tomēr es uzsveru: nav liegts cerēt…

-   Tu man esi pirmais atbalsts visās lietās, - Malzasa teica ar pārliecības spēku ik kustībā. - Izdari to, apkaro šo invāziju, un nebūs augstākas par tevi.

Enga pat nebija domājusi pamāt savai efenselē. Žests paspruka neviļus, un, vēl nepabeigusi to, viņa jau aptvēra savu kļūdu. Vaintē tas neiepriecinātu nekādos apstākļos, bet šobrīd, eistaā klātbūtnē, tas varētu izrādīties īpaši aizskaroši. Enga to nebija gribējusi. Netīša, bet nopietna kļūme.

Ierinda bija apstājusies pie slēgtiem vārtiem, pēc kuru atvēršanas varēja gaidīt atbrīvošanu. Tiesa gan, atbrīvošanu cietumā, bet viņām arī tā būs brīvība. Tur viņas būs savā nodabā, kur ļauta pilnīga brīvība ticēt patiesibai un - kas vēl svarīgāk - runāt patiesību.

Starp Dzīvības Meitām Enga vairs nejutās saistīta ar solījumu nerunāt par savu ticību ar citām jilanē, jo viņas visas piederēja vienai ticībai. Pārceļoties uz Alpīsaku, Inegbana bija atvedusi līdzi arī pilsētai nevēlamo nastu - šis ticības pārņemtās. Tagad viņu bija tik daudz, ka šo sektu nācās turēt iežogojumā, lai viņu intelektuālā inde neizplatītos tālāk. Un pilsētas vadiba vairs nepiešķira nozīmi tam, ko viņas runā savā starpā šajā aplokā, - kamēr vien šīs nodevīgās domas paliek starp sienas asajiem ērkšķiem.

Pie Engas piesteidzās Efenatē, kuras trauslais augums trīsēja alkās paziņot jaunumus.

-   Te ir Peleinē! - viņa dvesa. - Viņa runā ar mums, atbild uz mūsu jautājumiem.

-   Ejam! - Enga iesaucās, nespēdama apslēpt uztraukumu pat ar uzspēlēti stīvajām kustībām. Viņai Jūganinepsas mācība bijusi skaidra no pašiem sākumiem - kā saules stars tumšos sāpju brikšņos. Citas, savukārt, ne vienmēr uztvēra šo mācību tāpat, ne vienmēr jutās gatavas diskusijām un izskaidroju­miem. Tas bija tikai pareizi, jo Jūganinepsa mācija par gara spēka brīvību visu saprast, nevis par dzīvības un nāves brivību. Kaut arī Enga piekrita šai brīvībai, viņu joprojām tracināja daži Jūganinepsas vārdu tulkojumi, un tieši Peleinē viņu nomāca vairāk nekā jebkura cita izskaidrotāja.

Peleinē stāvēja uz paaugstinājuma liela koka pakājē, lai visas klātesošās varētu saprast viņas vārdus. Enga apstājās pūļa malā, atsēdās uz astes, tāpat kā citas, un ieklausījās. Peleinē runāja savā jaunajā, jau visai populārajā diskusi­ju stilā, visu jautājumu izskaidrošanai izmantojot jautājumu un atbilžu metodi.

-     «Jūganinepsa!» fārgaja, vēl slapja no jūras, uzrunāja skolotāju. «Jūganinepsa, kas atšķir mani no kalmāra jūrā?» Un Jūganinepsa atbildēja: «Mana meita, atšķirība slēpjas tur, ka tu zini par nāvi, kamēr kalmārs jūrā apzinās tikai dzivību.» «Bet ko man līdz tas, ka es zinu par nāvi? Ko tas dod dzīvesziņai?» Un atbilde, ko Jūganinepsa toreiz sniedza, bija tik vienkārša un skaidra, it kā būtu bijusi zināma, kopš izšķīlies laiks, un tā skanēs jo skaidri vēl arī rītu un rītrītu. Atbilde bija tā, kas uztur mūsu dzīvību, jo, zinot par nāvi, mēs apzināmies dzīvības robežas, tāpēc mēs varam dzīvot, kad citas mirst. Tas ir mūsu ticības spēks, tas ir mūsu spēks ticībā. Tad fārgaja, vēl slapja no jūras, savā vienkāršībā vaicāja: «Vai, apēdot kalmāru, es nenesu nāvi?» Un skolotāja viņai atbildēja: «Nē. Kalmārs ar savu miesu nes tev dzīvību, bet, tā kā viņš ne­zina par nāvi, viņš nevar mirt.»

Klausītājas pāršalca atzinīga murdoņa, un arī pašu Engu aizkustināja ši domas skaidriba, tās elegance, un viņa uz brīdi pat piemirsa, cik atturīgas jūtas viņa lolo pret pašu runātāju. Kāda jilanē kvēlās zināšanu alkās uzsauca no klausītāju pūļa:

-  Viedā Peleinē, kā būtu tad, ja kalmārs būtu tik liels, ka apdraudētu tavu dzīvību, bet garšotu tik nebaudāmi, ka nederētu ēšanai? Ko tad tu darītu? Vai tu stāvētu un ļautu sevi apēst, vai nonāvētu to, kaut ari zinātu, ka nevari to ēst?

Peleinē atzinīgi novērtēja problēmas nozīmību.

-  Te nu mums sīkāk jāpapēta Jūganinepsas domas. Viņa runāja par lietu mūsos, ko nevar redzēt, kura dod mums runas spēju un atšķir mūs no nedomājošiem dzīvniekiem. Šī lieta ir vērtība par sevi, tāpēc kalmāra nogalināšana, lai pasargātu neredzamo lietu, ir vērtīgs darbs. Mēs esam Dzīvības Meitas, un dzīvība mums jāsaudzē!

-  Bet ja kalmārs prastu runāt? Ko tad? - nokliedzās kāda cita. un, tā kā šis bija pats svarīgākais jautājums viņām visām, tās pamazām noklusa un saausījās.

Kad Peleinē atkal ierunājās, visas mēmi klausījās.

-   Jūganinepsa nedod atbildi uz šo jautājumu, jo viņa nepazina runājošus kalmārus, - Peleinē paziņoja un sāka atbildi izvērst. - Nezināja arī par runājošajiem astazoiem. Tāpēc mums pašām Jūganinepsas vārdos jāmeklē to patiesā sūtība. Vai runāšana pati par sevi jau nozīmē dzīvības un nāves apziņu? Vai tomēr astazoi, arī prazdami runāt, var nezināt par nāvi? Ja tā, tad savas dzīvības aizsardzības nolūkā mēs varam nonāvēt arī runājošos astazous, jo mēs apzināmies šo atšķirību, toties nezinām, vai to apjēdz astazoi. Lūk, kāds lēmums mums jāpieņem!

-  Bet mēs nevaram izlemt! - Enga satraukta iesaucās. - Mēs nevaram izlemt, kamēr vien nezinām to droši, pretējā gadījumā mēs varam izkropļot visu Jūganinepsas mācību!

Peleinē pavērsās uz Engas pusi un piekrītoši pamāja, paužot arī sarūgtinājumu.

-   Engas vārdi ir patiesi, bet tie atklāj arī sarežģījumu. Mums jāņem vērā piebilde, ka tā ir tikai varbūtība, ka astazoi varētu zināt par dzivibu un nāvi. Un tas jāpretstatī faktam, ka mēs to zinām pilnīgi noteikti. Vienā svaru kausā - šaubas, otrā - noteiktība. Tā kā augstāk par visu mēs vērtējam tieši dzīvību, es teiktu, ka mums jāturas pie noteiktības un jānoraida šaubas. Cita ceļa nav.

Jautājumi nemitējās, bet Enga tos vairs nedzirdēja un arī nevēlējās dzirdēt. Viņu neatstāja dziļa, intuitīva ticība, ka Peleinē nav taisnība, tomēr viņa nerada atbildi uz jautājumu, kur slēpjas Peleinē kļūda. Būs rūpīgi jāpārdomā. Viņa patvērās nomaļā vietiņā un pilnībā iedziļinājās sevī.

Pārdomas bija smagas. Enga pat nepamanīja, ka caur pūli laužas sardzes, nolūkojot darba brigādes, nedzirdēja aprautos sašutuma saucienus, kad viņu izvēle krita uz skolotāju Peleinē, kaut arī viņa ne ar ko neizcēlās citu starpā. Izveidotās darba brigādes savažoja kopā un aizveda.

Tās, kuras bija kopā ar Peleinē, nebija sasaistītas kā citas, jo grupa bija mazāka, paredzēta citam darbam. Neviena pat nepamanīja, ka beigu beigās Peleinē palika viena. Kāda augsti stāvoša jilanē aizraidīja arī sardzes un ilgi veda Peleinē pa taku apkārt pilsētai līdz kādām durvīm, kuras tūdaļ atvērās. Peleinē nelaimīga iegāja iekšā, jo tā nebija pirmā reize, bet viņa joprojām nejutās pārliecināta, ka dara pareizi. Tomēr, nebūdama skaidri izlēmusi, viņa nespēja iebilst, nespēja atteikties še ierasties. Negribīgs solis pār slieksni - un durvis jau aizvērās. Telpā atradās tikai viena jilanē.

-  Tagad aprunāsimies, - Vaintē teica.

Peleinē stāvēja ar noliektu galvu un neredzošām acim pētīja savus īkšķus, kuri nervozi savijās, atvijās, atkal savijās…

-   Es jūtu, ka tas, ko daru, ir nepareizi, - viņa beidzot izlēma. - Man neva­jadzēja šurp nākt. Nevajadzēja ielaisties ar tevi.

-   Tev nav nekāda pamata justies slikti. Es tikai vēlējos dzirdēt, kas tev sakāms. Vai tas nav Dzīvības Meitas uzdevums: stāstīt citām par savu ticību un nest viņām apgaismību?

-   Ir gan. Bet vai tu tagad esi apgaismota, Vaintē? Vai tu sauc mani par Dzīvibas, nevis Nāves Meitu tāpēc, ka tici tam, ko es daru?

-  Vēl ne. Tev jāstāsta tālāk, jāsniedz vairāk pārliecinošu argumentu, pirms es pievienojos jūsu rindām.

Peleinē iztaisnojās, ik kustībā paužot aizdomas.

-  Tad, ja reiz tu netici tam, kam ticam mēs, - ko tad tev vajag no manis? Vai tu redzi manī nevienprātības sēķlu Meitu rindās? Reižu reizēm es pati tā jūtos un prātoju, kurp gan mūsu mācības rūpīgās analīzes ceļš mani novedis.

-  Tas novedīs tevi pie patiesības. Tas pārliecinās tevi, ka astazoi, kuri nonāvē mūs, ir jāizkauj. Tas būtu taisnigi. Mēs aizstāvam mūsu liedagus, mēs iznīcinām neradījumus, kas apdraud mūsu izdzīvošanu. Es tiešām neprasu, lai tu mainītu savu pārliecību. Es tikai lūdzu palidzēt mums šajā taisnajā karā. Ja tu tā darīsi, mēs visas būsim daudz ieguvušas. Mūsu pilsēta būs glābta. Eistaā atsvabinās tavas rokas, un tu atkal būsi pilsone. Jūsu ticibu atzīs par tiesīgu pastāvēt, jo tā vairs neapdraudēs Alpīsakas nākotni. Tad tu būsi patiesa Dzīvības Meitu vadone un kāpsi augšup pa Jūganinepsas mācības pakāpieniem.

Peleinē apmulsumā un rūgtumā saminstinājās.

-  Es tomēr šaubos. Ja astazoi runā, tie varētu apzināties ari nāvi un līdz ar to - dzīvības nozīmi. Ja tas tā, eš nevaru veicināt viņu iznīcināšanu.

Vaintē paspēra soli uz priekšu, ļaujot viņu rokām gandrīz saskarties, un dziļā aizkustinājumā ierunājās.

-  Viņi ir zvēri. Vienu no viņiem iemācīja runāt, tāpat kā laivas iemāca klausīt komandas. Tikai vienu no viņiem. Pārējie rukšķ kā daždien zvēri mūžamežā. Un šis viens, kuru iemācija runāt kā jilanē, tagad slaktē jilanē. Viņi ir sērga, kas iznīdēs mūs. Viņi jānoslauka no zemes virsas - visi lidz pēdējam. Un tu mums palīdzēsi. Tu izvedisi Nāves Meitas no nāves tumsas, un viņas patiesi kļūs Dzivibas Meitas. Tu to darīsi. Tev tas jādara.

To sakot, Vaintē viegli aizskāra Peleinē īkšķus ar kustību, kuru lietotu pret savu efenselē. Peleinē jūsmīgi atbildēja šim sirsnīgajam žestam no tik augstu stāvošas jilanē puses un aptvēra, ka, ja viņa darīs, kas jādara, viņas stāvoklis varētu kļūt tikpat augsts.

-  Tev taisnība, Vaintē, tev taisnība. Man jādara, kā tu liec. Dzīvības Meitas pārāk ilgi dzīvojušas nošķirtībā no savas pilsētas. Mums jāatgriežas dzīvē. Bet mēs nedrīkstam nogriezties no pareizā ceļa.

-  Tas nemaz nebūs jādara. Jūs ticēsiet kā līdz šim, un neviens jūs nekavēs. Tālākais ceļš ir skaidrs, un jūs dosieties pretī savai diženajai nākotnei.