RIETUMOS NO ĒDENES

Keriks nerada sevī vainu. Galu galā, viņš taču ir vēlējis, lai katrā mednieku grupā būtu kāds ar nāves nūju, kas arī novērstu šim līdzīgus gadījumus… Tikai starp kokiem ar vienu izrādijās par maz. Kopš šā brīža mednieku grupām jāņem lidzi vismaz divi hezocani.

Tiklīdz Armuna pienāca tuvāk, visas domas par medībām un maragiem izkūpēja no Kerika galvas. Kad viņa pieliecās pacelt tukšo kausu, mati pieskārās Kerika sejai un viņš varēja sajust sievietes saldo smaržu. Pirmo reizi mūžā viņš atradās tik tuvu meitenei, un viņu pārņēma satraukums. Negribētas uzpeldēja atmiņas: Vaintē viņam virsū, piespiedusies cieši klāt. Nē! Viņš aizgainīja šīs netīkamās atceres.

Par spīti visām pūlēm, atmiņas atgriezās un mocīja viņu, jo toreiz izjustais ļoti līdzinājās pašreizējam satraukumam meitenes tuvumā. Kad Armuna vēlreiz pieliecās, lai paceltu paplāti, viņš uzlika delnu uz viņas kailās rokas. Tā bija silta un sausa. Un mīksta. Armuna trīsēdama sastinga, sajuzdama roku pie savas miesas un neaptverdama, ko darit. Viņa neapzināti pagriezās pret viņu, un viņu sejas atradās cieši lidzās. Keriks nesmējās un nenovērsās. Tad klusumu pārtrauca saruna ārpusē.

-  Kā jūtas Keriks? - vaicāja Herilaka balss.

-  Es tieši pie viņa eju, - attrauca Freikens.

Savādais mirklis aprāvās. Keriks ļāva rokai nokrist, un Armuna ar paplāti izsteidzās ārā. Freikens iespraucās telti, tumsā mirkšķinādams savas vecās acis, un viņam uz papēžiem sekoja Herilaks. Freikens paraustīja ādas siksnas, kas cieši saturēja Kerika kāju koka rāmi, un līksmi pamāja.

-  Tā tam jābūt. Kāja saaugs taisna. Ja saites žņaudz, tev jāpaliek zem tām sausas zāles kušķīši. Es nu došos apdziedāt Ultadanu.

Keriks labprāt būtu bijis klāt Ulfadana apdziedāšanā. Jo vairāk mednieku kādu apdzied, jo laimīgāka būs viņa tharma. Kad dziedāšana būs galā, Ulfadana tukšo ķermeni ietīs mīkstā ādā un piesies augstu kokā, lai tas vējā izžūtu. Tiklīdz mednieka tharma ir aizgājusi, ķermenim vairs nav nozīmes, tomēr nav piedienīgi atstāt to maitēdājiem par laupījumu.

-  Es būšu ar jums, - Keriks teica.

-  Šaubu nav, - Herilaks apstiprināja. - Bet tas nedrīkstētu vēl vairāk samocit tavu kāju.

Kad abi bija aizgājuši, Armuna iznāca no telts dziļumiem, bet joprojām nedroši stāvēja nomaļus. Kad Keriks pievērsās viņai, meitene strauji tvēra savus matus, bet tūdaļ arī ļāva rokai noslidēt atpakaļ, jo viņa sejā neredzēja izsmiekla. Tā nu tas bija, un viņa neuzdeva liekus jautājumus, tomēr joprojām nespēja pierast pie tā, ka uz viņu skatās.

-  Es dzirdēju, kā tu stāstīji par gūstu pie maragiem, - viņa ātri nobēra, cenšoties apslēpt savu samulsumu. - Vai tev nebija bail vienam pašam starp viņiem?

-  Bail? Sākumā, es domāju, bija gan. Bet es jau nebiju viens; viņi notvēra ari kādu meiteni… Neatceros, kā viņu sauca. Bet viņi to nogalināja. - Atmiņas joprojām bija spilgtas, izjūtas - skaudras. Marags ar meitenes asinīm uz zobiem pievēršas viņam. Vaintē! - Jā, es baidījos gan, pat ļoti. Man būtu vajadzējis klusēt, bet es runāju ar maragiem. Ja es nerunātu ar to, kura mani turēja, ari mani nonāvētu. Es runāju, - tik ļoti man bija bail. Bet nevajadzēja…

-  Kāpēc tad tev būtu jāklusē, kad runāšana glābj dzīvību?

Tiešām - kāpēc? Viņš taču tolaik vēl nebija mednieks, kas lepni skatās nāvei acīs. Viņš bija tikai bērns, vienigais izdzīvojušais no sava samada. Tas nu nav nekāds kauns, ka viņš toreiz sācis runāt. Tas ļāvis viņam saglabāt dzīvību, ļāvis būt šeit, pie Armunas, kura to saprot.

-  Nebija jāklusē. Tiešām - nu nekādas jēgas! - Keriks uzsmaidīja Armunai. - Jādomā, tieši tobrīd es beidzu baidīties. Ja reiz viņi gribēja sarunāties ar mani, tad viņi gribēja mani dzīvu. Reizēm viņiem mani pat vajadzēja.

-  Es domāju, tu esi bijis drošs kā mednieks, kaut arī mazs zēns.

Ej nu sazini, kāpēc, bet šie vārdi viņu atbruņoja. Grūti pateikt, kāpēc viņa acis sariesās asaras un viņam nācās novērsties. Asaras? Tagad? Medniekam? Bez iemesla? Bija gan iemesls. Tās varētu būt tās asaras, kuras viņš savulaik neizlēja, būdams vientuļš, mazs zēns starp maragiem. Lai nu kā, tas jau sen pagātnē: viņš nav vairs zēns un nav pie maragiem. Keriks atkal palūkojās uz Armunu un bez nodoma pastiepās pēc viņas rokas. Viņa neatrāvās.

Keriku mulsināja viņu sagrābušās izjūtas, jo viņš nesaprata, ko tās nozimē, bet vienigais, kam tās līdzinājās, bija spēcīgās, neizskaidrojamās emocijas, kas savulaik pārņēma, kad Vaintē, palikusi ar Keriku divatā, sagrāba viņu. Tagad gan nebūtu īstais laiks atcerēties Vaintē vai kādu citu jilanē. Neviļus viņa delna cieši sažņaudzās, nodarot Armunai sāpes, tomēr viņa neatrāvās. Pār jaunekli pārlija karstums kā no neredzamas saules. Ar viņu notika kaut kas svarīgs, bet ej nu sazini, kas.