RIETUMOS NO ĒDENES

XIV

Tas bija Harla pirmais loks, un viņš ar to neizsakāmi lepojās. Kopā ar savu tēvoci Nadri zēns bija devies mežā uzmeklēt vajadzīgo koku - ar plānu mizu un cietu, atsperīgu šķiedru. Slaiko atvasi izvēlējās Nadris, bet Harls pats sīksto, zaļo stumbriņu nogrieza, Nadra modrā uzraudzībā noskrāpēja mizu un atsedza balto koka serdi. Pēc tam viņam nācās gaidīt, un tas izrādījās pats trakākais. Tēvocis bija pakāris koka nūju augstu pie telts griestiem žāvēties, un tur nu tā karājās, dienu no dienas, nebeidzami ilgi. Kad sākās galīgā izveide, Harls bija sēdējis un vērojis, kā Nadris metodiski apstrādā koku ar akmens šķēpeli. Loka galus rūpīgi nosmailoja un ierobija, lai varētu iesiet no mastodonta astes garajiem, cietajiem astriem novītu stiegru. Pat ticis galā ar stiegru, Nadris vēl nerimās: viņš pārbaudīja savilkumu, noņēma stiegru un no jauna apstrādāja koku, līdz beigu beigās šķita ar veikumu apmierināts. Šis loks izgatavots Harlam, tātad viņam pieder pirmā šāviena tiesības. Puika atvilka stiegru, cik tālu vien jaudāja, un ļāva bultai lidot. Tā traucās taisni un noteikti, iegrima koka stumbrā un atzīstami nobūkšķēja.

Ši diena bija garākā un laimīgākā Harla mūžā. Tagad viņam ir loks, viņš iemācīsies trāpīgi šaut un drīz vien drikstēs piedalīties medibās. Tas būs pirmais un pats nozīmīgākais solis ceļā no puikas uz mednieku, ceļā, kurš reiz ļaus viņam piepulcēties vīru rindām. Zēna roka jau sūrstēja, pirkstu gali pietūka, bet viņš nemitējās. Viņa loks, viņa lielā diena! Puisēns vēlējās būt vienatnē ar to; viņš aizlavījās no citiem zēniem un devās uz nelielo koku pudurīti netālu no apmetnes. Cauru dienu Harls ložņāja starp kokiem, vajāja krūmus, šaustīja ar bultām nevainigus ciņus, kas patiesībā bija visīstākie brieži, ko gan redzēja tikai viņš.

Kad nolaidās krēsla, zēns negribīgi savāca loku un griezās atpakaļ pie teltīm. Vēders kurkstēja un mokoši savilkās, sajūtot cepeša smaržu. Pienāks diena, kad viņš dosies medībās un pats sagādās sev maltīti, legropēs bultu, atvilks stiegru, - viens trinkšķis, trieciens, gals… Pienāks diena!

Kokā virs Harla galvas kaut kas nočabēja, un viņš sastinga kluss un nekustīgs. Tur kāds ir! Tumšs apveids pret pelēcīgajām debesīm. Tas sakustējās, un atkal noskrapstēja nagi. Liels putns!

Mērķis šķita pārāk vilinošs. Tumsā varēja pazaudēt bultu, bet to zēns pats bija darinājis un uztaisis vēl. Toties - ja viņš trāpa putnam, tas būs mūžā pirmais medījums! Pirmā diena ar loku - un uzreiz jau medījums! Citi zēni uzlūkos viņu ar gluži citām acīm, kad viņš parādīsies starp teltīm ar guvumu.

Lēnām un klusi viņš ielāgoja stiegru bultas robiņā, uzvilka loku, notēmēja bultu uz melno ēnu augšā un lika tai skriet. Atskanēja sāpju ķērciens, un putns jau kūleņoja lejup. Tas nokrita uz liela zara virs Harla galvas un palika tur nekustīgi karājamies starp dzinumiem. Zēns pacēlās pirkstgalos un ar loka galu pabakstīja laupījumu. Pēc neilgām pūlēm loms nokrita pie zēna kājām. No ķermeņa rēgojās bulta, un putna apaļā, nedzīvā acs truli blenza viņā. Harls, izbailēs iepletis muti, pakāpās soli atpakaļ.

Pūce! Viņš nogalinājis pūci!

Kāpēc viņš bijis tik neapdomīgs! Izbailēs izlauzās vaids. Vajadzēja taču apjēgt, ka neviens cits putns krēslā neklīst apkārt. Aizliegtais putns… Un viņš to nošāvis! Vēl izgājšnakt vecais Freikens bija attinis pūces atvemto bumbiņu un bakstījis ar pirkstiem tajā apslēptos kauliņus, un to savstarpējā novietojumā redzējis nākotni un veiksmi medībās! To darīdams, Freikens bija stāstījis par pūcēm, par vienīgajiem putniem, kas lido naktī, par putniem, kuri gaida, kad varēs vadīt mednieku tharmas caur tumsu uz debesīm.

Pūci nogalināt nedrīkstēja!

Un Harls to ir izdarījis…

Varbūt, ja viņš to apraks, neviens tā ari neuzzinās? Viņš sāka ar rokām drudžaini kašāt zemi, bet apdomājās. Tas nebūtu labi. Pūce taču to zināja, un tad jau arī citas pūces zinās. Viņas atcerēsies. Un pienāks diena, kad viņa paša tharmai nebūs pūces, kas to pavadītu, jo dzīvnieki neaizmirst. Nekad.

Zēns noliecās, lai izrautu bultu no beigtā putna; viņa acīs sariesās asaras. Sabiezēja krēsla.

Kad atskrēja Harls, Armuna sēdēja pie ugunskura. Viņš gaidīja, līdz viņa zēnu pamanis, bet meiča nesteidzās to darīt un ar pagali lēnprātīgi bakstīja uguni. Tagad viņa ir Kerika sieviete! Viņa tīksmi izbaudīja šo sajūtu. Kerika sieviete! Puikas vairs neuzdrīkstēsies smieties par viņu! Nerādīs ar pirkstiem! Viņai vairs nenāksies slēpt savu seju!

-   Kas tas? - Armuna vaicāja, cenzdamās būt stingra, bet nespēdama apslāpēt siltu smaidu: tik dziļi laimīga viņa jutās.

- Vai šī ir margalus telts? - Harls atjautāja drebošā balsī. - Viņš runās ar mani?

Keriks dzirdēja šīs balsis. Viņš neveikli pietrausās kājās -, kaut arī lauztā kāja bija labi saaugusi, tā vēl sāpēja - un iznāca no telts. Harls pievērsās viņam. Zēna seja šķita iekritusi un pelēka, vaigi - nosmērēti, it kā puisēns būtu slaucījis asaras.

-  Tu esi margalus, kurš zina visu par maragiem, vai ne?

-  Ko tu vēlies?

-  Nāc man līdzi, lūdzu, - tas ir svarīgi. Man tev kas jāparāda.