RIETUMOS NO ĒDENES

Armunai neskaidrību nebija. Viņa zināja, kas tas ir. Jaunās sievietes to ap­sprieda pietiekami bieži, un arī vecākās - tās, kurām jau bērni, - dalījās savā pieredzē par to, kas notiek tumšās nakts stundās teltīs, kad esi palikusi divatā ar mednieku. Armuna visu saprata un labprāt tam ļāvās, pilnībā atveroties šīm neatvairāmajām izjūtām. Jo vairāk tāpēc, ka viņa nekad neloloja cerības un vēl mazāk nodevās gaidām. Ja tikai šobrīd būtu nakts un viņi būtu divi vien! Sieviešu stāsti mēdza būt detalizēti un burtiski taustāmi. Bet tagad taču ir diena, ne nakts. Toties - tik kluss… Un viņa ir jau pārāk tuvu viņam.

Armuna viegli atvairījās, un Keriks atlaida rokas, ļaujot viņai izslīdēt. Meitene piecēlās un izvairījās no viņa skatiena. Viņa izgāja ārā un pārlaida skatienu vis­apkārt. Neviena tuvumā nebija, neskanēja pat bērnu klaigas. Ko tas varētu nozīmēt?

Nu protams - apdziedāšana. To aptvērusi, jaunava notrīsēja pie visām miesām. Ulfadans taču bija samadars. Šajā apdziedāšanā piedalīsies visi bez izņēmuma - no visiem samadiem. Viņi ar Keriku patiešām ir pilnīgi vieni.

Ar rūpīgām, apdomātām kustībām viņa atgriezās teltī un apņēmīgi aizsiksnoja ieeju, tikpat mērķtiecīgi atsvabināja sava tērpa siksniņas un pietupēs, paverot ādas un ļaujot iekļūt siltajā tumsībā starp tām. Viņas tikko samanāmās aprises slējās pār Keriku, kurš lauztās kājas dēļ nespēja daudz kustēt. Tas gan ari ne­bija vajadzīgs, un itin drīz viņš pilnībā aizmirsa par sāpēm. Meitenes miesa bija mīksta, negaidīti karsta, un viņas mati klusi glāstīja viņa seju. Keriks aplika rokas ap šo augumu, un arī viņa ķermenis kļuva tikpat karsts. Atmiņas par vēso rumpi sāka bālēt. Viņa šķita aizvien tuvāka un tuvāka. Viņai nebija cietu ribu, tikai silta miesa, apaļīga un stingra, negaidītā atsaucībā cieši piekļāvusies viņa krūtīm. Jaunekļa skavas sažņaudzās, un meitenes lūpas pieplaka viņa ausij, izrunājot skaņas bez vārdiem.

Ārpusē spīdēja rīta saule, kliedējot miglu un izsvēpējot saltumu no rēnā gaisa. Teltī, siltumā zem kažokādām, divu ķermeņu siltums kliedēja atmiņas par vēsāku un raupjāku augumu, aizgaiņāja svešo dzīvi, svešo pasauli, aizvietojot to ar saldo, daudzkārt vērtīgāko īstenību.

XIII

entapsosop