RIETUMOS NO ĒDENES

Viņš atslīga uz zemes, garās runas nogurdināts. Jaunās ziņas lēja klausītāju sirdīs izbīli. Nāve tuvojās strauji.

-  Viņi uzbruks, - Keriks konstatēja. - īsi pēc rītausmas. Viņi skaidri zina, kur mūs meklēt. Šīs lietas viņi plāno rūpīgi. Viņi būs apstājušies uz naktsguļu tieši tik tālu, lai netiktu novēroti, toties paspētu dot triecienu vēl rīta pusē.

-  Mums jāaizstāvas! - Herilaks noskaldīja.

-  Nē! - Keriks nedomājot iebilda. - Mums nav jāatrodas šeit.

Kerikam nebija jāprāto. Spēcīgās izjūtas pilnībā aizstāja prāta darbibu.

-   Ja mēs mūkam, viņi uzbruks mums ceļojuma kārtībā. Mēs nespēsim aizstāvēties, mūs apkaus bēgošus. Labāk jau palikt šeit, kur mēs varam no­cietināties.

-  Uzklausi mani! - Keriks neatlaidās. - Ja mēs paliekam šeit, tas būs tieši tas, ko viņi gaida. Ko viņi grib. Tas taču ir viņu plāns: uzbrukt mums šajā vietā. Vari būt drošs, ka uzbrukums ir izstrādāts lidz sīkumiem un tā mērķis ir mūs iznīcināt. Mums jānomierinās un jāapsver vislabākie izdzīvošanas ceļi. Tie zvēri, ar ko viņi jāj… Es nekad agrāk neesmu redzējis tādus vai pat dzirdējis par tiem. Tas gan neko nenozīmē. Viņiem šeit ir pieejama palīdzība no visas viņu pasaules. Savādu radījumu ir bez sava gala - visādi maragi, ko mēs pat iedomāties nevaram. Bet tagad mēs zinām par tiem, mēs esam brīdināti. - Viņš pārlaida skatienu visapkārt. - Šo apmetnes vietu mēs izvēlējāmies tāpēc, ka tā ir pie ūdens, bet uzbrukumu no upes varētu veiksmīgi atsist. Vai viņi tuvojas ari pa ūdeni? Vai tu redzēji kādas laivas?

-  Nevienu, - Peremandus atbildēja. - Upe bija tukša. Viņu ir tik daudz, ka palīdzība nav vajadzīga. Viņu tur bija kā gājputnu pirms rudens lidojuma uz dien­vidiem. Kā lapu, kam nav skaita.

-  Mūsu ērkšķu žogu sabradās, - Keriks secināja. - Un mūs arī. Mums jāaiziet nekavējoties. Uz ziemeļiem. Te palikt nedrīkst.

Murmulēšana aprima. Neviens neņēma vārdu, jo stāvoklis bija pārāk neparasts, nezināms. Mednieki uzlūkoja savus vadoņus. Samadari pievērsās Herilakam. Lēmums jāpieņem viņam.

Herilaka seja bija tikpat drūma kā citas sejas visapkārt, - vēl drūmāka, jo tagad uz viņu gūla visa atbildība. Viņa acis šaudījās uz visām pusēm, tad mu­gura iztaisnojās un šķēpa kāts triecās pret zemi.

-   Mēs iesim! Margalum taisnība. Palikt šeit nozīmē doties drošā nāvē. Ja mums jānocietinās, lai tas notiek kādā mūsu izvēlētā vietā. Nakts ir vēl tikai pusē. Mums jāizmanto atlikusī tumsa. Novāciet teltis…

-  Nē! - Keriks metās starpā. - Tā būtu kļūda. No visiem viedokļiem. Tas prasa laiku, un laika mums patiešām nav. Ja iekrausim teltis, šļūceņi būs smagi pielādēti un mūsu solis būs smags. Mēs ņemam līdzi ieročus, ēdamo un drēbes, - un neko vairāk.

Klausījās arī sievietes, un tagad viena, apjaušot zaudējumu, ievaimanājās.

-  Mēs varam uztaisīt jaunas teltis, - Keriks aizrādīja. - Mēs nevaram no jauna uztaisīt dzīvības. Iekraujiet šļūceņos tikai to, ko es teicu; arī mazus bērnus varētu vest jāšus. Atstājiet teltis stāvam. Maragi taču nezinās, ka tās tukšas. Viņi uzbruks, tērēs dzelkšņus, zaudēs laiku. Mēs nevaram atļauties noniecināt ne mirkli laika. Es ieteiktu darit tā.

-  Dariet, kā margalus pavēl! - Herilaks, šķēpu vēcinādams, iesaucās. - Ejiet!

Mastodonti taurēdami pauda neapmierinātību ar traucējumu, bet neganti

sitieni vārīgajos mutes kaktiņos lika dzīvniekiem pakļauties. Steigšus atdzīvināja ugunskurus telšu priekšā un sajūdza šļūceņus. Keriks atstāja Armunu vācam kopā visu nepieciešamo un devās uz kolonnas galvgali, kur jau gaidīja Herilaks.

Herilaks norādīja uz ziemeļiem.

-   Tur zeme ceļas augšup, kā atceraties. Pauguri ir mežaini un brikšņaini, vietām caur zemes virskārtu izspraucas kalnu akmens. Pirms mūs panāk, mums jānokļūst tur. Tieši tur mēs atradīsim pozīcijas, lai aizstāvētos.

Nebija viņi vēl atstājuši apmetni, kad uzlēca mēness, iezīmēdams rītausmas tuvošanos. Samadi izkārtojās vienā rindā, mednieki sabikstīja mastodontus, kas, neapmierināti taurēdami, metās rikšos, un paši aizcilpoja līdzās. Jau ilgu laiku viņi medīja šajā zemē, zināja katru ieplaku un katru izcilni. Izvēlētais ceļš uz ziemeļiem bija pats īsākais un taisnākais.

Kad pār zemi nolija pirmie rītausmas stari, kolonna jau bija izstiepusies un gāja soļos. Mastodonti bija pārāk noguruši, lai kurnētu, un truli slāja, stampājot zemi. Čāpoja arī mednieki, mezdami skatus atpakaļ, kur gan nebija ko redzēt. Pagaidām.

Gājiens turpinājās. Laiks vēl ritēja mokoši gausi, līdz Herilaks uzsauca:

-  Stāt! Padzersimies un atvilksim elpu.

Viņš lūkojās atpakaļ, līdz pievilkās arī gājiena aste, un paaicināja Peremandu.

- Tu zini, cik tālu bija maragi no mūsu apmetnes. Vai viņi to būs jau sasnieguši?

Peremandus, domigi piemiedzis acis, vērās uz dienvidiem, līdz negribīgi

palocīja galvu.

-  Man tas prasīja ilgāku laiku, viņi pārvietojās daudz ātrāk. Nu viņi būs jau klāt.

-  Un drīz vien panāks ari mūs pašus, - Herilaks drūmi piemetināja, ar acīm nomērodams kalnu piekāji austrumos. - Lūk! Tur mums jāatrod vieta aizsardzības pozīcijām. Uz priekšu!