RIETUMOS NO ĒDENES

Abi mednieki aizskrēja vieglā, naigā solī. Debesis sedza mākoņu vāks un gaiss bija dzestrs, kas skriešanu tikai atviegloja. Viņi skrēja gar platās upes krastu, vajadzības gadījumā šķērsojot sēkļus vai rāpdamies stāvās kraujās un visu laiku vērodami ūdens klaju, kas tomēr palika tukšs. Kad saule bija jau augstu, viņi, sviedros izmirkuši, apstājās un remdēja slāpes dzidrā ūdenskritumiņā, kas vēlās pār akmens radzi krasta kraujā. Mednieki atsvaidzināja sejas šļakatās un maz­liet pazelēja kūpināto gaļu. Ilgi atpūsties nedrīkstēja.

Pēcpusdienā izlūki sasniedza vietu, kur upe meta plašu loku līdzenumā. Viņi atradās augstākā vietā un varēja redzēt, kā upe aizlokās sānis un atgriežas atpakaļ.

-  īsāk būs aizšaut pa taisno, - Sigurnats ieteicās. Peremandus palūkojās vis­apkārt un ar delnu notrausa sviedrus.

-  īsāk gan, bet tad mēs uz bridi neredzēsim ūdeni. Viņi var paslidēt garām. Mums jāturas upmalā.

Veroties uz dienvidiem, šķita, ka virs apvāršņa pamazām ceļas tumšs mākonis. Mednieki neizpratnē nolūkojās šajā neredzētajā parādībā.

-  Kas tas tāds? - Sigurnats ievaicājās.

-    Putekļi, - Peremandu sprieda. - Putekļu mākonis. Varbūt kāds liels pīļknābju bars.

-  Cik sen mēs tos jau medijam, bet ne reizes nav gadījies redzēt kaut ko tādu. Tas ir tik milzīgs, tik plašs - turklāt vēl aug.

Viņi turpināja vērot mākoņa tuvošanos, līdz tā pakājē varēja sazīmēt dzīvnieku aprises. Patiešām milzīgs ganāmpulks. Daži skrēja lielajai grupai pa priekšu, un Peremandus, piesedzis acis ar roku, centās kaut ko saskatīt.

-   Tie ir maragi! - viņš pēkšņā pārbīlī iesaucās. - Nāves nūju maragi! Skrienam!

Viņi metās atpakaļ gar upmalu. Zāle sniedzās līdz ceļiem, un skrējēju augu­mus varēja saskatīt pa lielu gabalu. Aiz muguras atskanēja piesmakuši auri, smagu soļu duna, sprakšķoši šāvieni.

Sigurnats pameta rokas gaisā un pakrita. Peremandus tik vien paspēja pamanit kā dzelksni izaugam biedra sprandā. Skaidrs, ka klajumā glābiņu velti meklēt! Peremandus metās pa kreisi, uz upes krasta krauju, kritienā vēl paspēja apgriezties, un pazuda dzelmē tālu lejā.

Divi lielie zvēri nobremzēja pie kraujas, un abas jātnieces notrausās no saviem augstajiem segliem, piekalušas skatienus dubļainajai straumei. Neko nemanīja. Abas ilgi stāvēja klusēdamas. Tad viena apgriezās un devās atpakaļ pie tarakasta.

-  Ziņo Vaintē, ka mēs uzgājām divus astazous, - viņa pavēlēja. - Abi miruši. Pārējie tā ari neuzzinās par mūsu tuvošanos. Mēs uzbruksim, kā plānots.

XV

Attāli kliedzieni izrāva Keriku no miega, un viņš truli blenza telts tumsā. Arī Armuna sakustējās un miegā neapmierināta ņurdēja, piespiezdamās ciešāk savam vīrietim. Kliedzieni tuvojās; Keriks pietrausās kājās un rakņājās pa zvērādām, meklēdams savu tērpu. Atsviedis telts aizkaru, viņš redzēja skriešiem tuvojamies mednieku grupu ar lāpām. Divi stiepa tumšu priekšmetu, kas izrādījās mednieks, ļengans un nedzīvs. Visiem pa priekšu traucās Herilaks.

-  Viņi nāk! - viņš auroja, un Keriks sajuta matus uz pakauša saslienamies stāvus.

-  Tas ir Peremandus, - Herilaks paskaidroja. - Viņš skrējis augu dienu un bezmaz cauru nakti!

Peremandus bija pie apziņas, bet pilnīgi bez spēka. Citi viņu vilka, un nabagam pēdas ļengani švīkāja putekļaino zemi. Tad gādīgas rokas viņu apsēdināja zemē. Šaudīgajā lāpu gaismā āda šķita gluži balta, bet ap iekritušajām acim melnēja riņķi.

-  Nāk… - viņš gārdza. - Aiz manis… Sigurnats miris…

-  Vai pie upes ir sargi? - Keriks satraucās, bet Peremandus pakratīja galvu.

-  Ne pa ūdeni. Pa zemi.

-   Skriešiem! - Herilaks uzsauca medniekiem, kuri nesa Peremandu. - Modiniet visus! Atsūtiet samadarus šurp!

No telts izslīdēja Armuna, noliecās pār Peremandu un pielika ūdens kausu pie viņa lūpām; skrējējs, piepūlē elsdams, to alkaini izstrēba. Tagad viņa vārdi skanēja mazliet brivāk.

-  Mēs vērojām upi, bet viņi nāca pa sauszemi. Vispirms - putekļu mākonis, lielāks, nekā jebkad redzēts. Tad - maragi, neskaitāmi maragi, kāju ņirba, soļu duna, nāvesnūju maragi mugurā. Maragi jāja arī uz citādiem zvēriem, lielākiem, ātrākiem - visiem priekšgalā. Kad mēs metāmies skriet, mūs ieraudzīja. Trāpīja Sigurnatam. Es ieniru upē un aizturēju elpu, cik vien ilgi jaudāju. Un peldēju dziļi, dziļi, pa straumei. Kad uzniru, viņu vairs nebija. Es ilgi paliku ūdeni.

Kamēr viņš runāja, atsteidzās samadari, un aizvien vairāk mednieku savācās visapkārt un mēmā klusumā klausījās. Viņu sejas liesmoja lāpu atblāzmā.

-  Kad es izlīdu no ūdens, viņi bija projām. Es redzēju putekļus, kas iezīmēja viņu attālinošos pulkus. Tie attālinājās ļoti ātri. Es aiztraucos nopakaļ pa nomītās zāles sliedi, platu kā upe, maragu mēslu čupu iezīmētu. Es sekoju, līdz saule nolaidās zemu un varēja redzēt, ka viņi apmetas pie upes. Apstājos arī es un piegāju tuvāk. Margalus reiz teica, ka viņi nemīl nakti un tumsā nestaigā. To atcerējies, es sagaidīju saulrietu. Tiklīdz iestājās tumsa, es apmetu lielu loku uz austrumiem, lai neuzdurtos maragiem. Neesmu viņus vairs redzējis. Es skrēju bez apstājas, es skrēju un atskrēju. Sigurnats ir miris.