RIETUMOS NO ĒDENES

Kad rītausmas pirmo saulstaru šautras nozibēja pār okeānu, Amahasts jau bija pamodies. Tikai spožākās zvaigznes vēl blāvoja augstu virs galvas. 5 Spīdekļus viņš pazina: tās bija mirušo mednieku tharmas, kas katru nakti uzkāpa dobesis. Šobrīd arī visspītīgākās, kas piederējušas labākajiem pēddziņiem un pieredzējušākajiem medniekiem, - arī tās paslēpās no lecošās saules. Šī saule šeitan, tālu dienvidos, bija barga. Tā svilināja gluži citādi nekā ziemeļu saule, pie kuras viņi bija raduši, - saule, kura tik tikko pacēlās pelēcīgajās debesīs virs sniegotajiem mežiem un kalniem. Šī noteikti ir gluži cita saule. Tomēr šobrīd, iigrinā gaismas svīdā, te pie ūdens bija tīkami, gandrīz vēsi. Tas nebūs ilgi. Mostoties jaunai dienai, nelūgta būs atpakaļ tveice.

Amahasts pakasīja mūdžu sadzelto roku un gaidīja sauli. No tumsas lēnām i/nira apveidi: koka laiva, izvilkta smiltīs tālu augšpus izkaltušajām ūdenszālēm un gliemežvākiem, kas iezīmēja paisuma līniju. Līdzās laivai viņš sāka saskatīt savu gulošo samada biedru augumu ēnas. Šajā ceļojumā viņu pavadīja četri vīri. Neviļus uzplaiksnīja rūgtā atskārsme, ka Dikens, viens no ceļabiedriem, lēnām izdziest; drīz viņi paliks trijatā.

Kāds no vīriem gausi pietrausās kājās, smagi balstīdamies uz sava šķēpa. Tam jābūt vecajam Ogatiram: gadu nasta, valgā zeme un pērnā saltā ziema darījusi viņa rokas un kājas stīvas un sāpīgas.

Arī Amahasts piecēlās ar šķēpu rokās. Abi vīri kopsolī mēroja ceļu līdz ūdens bedrēm.

-  Diena būs karsta, kurro, - Ogatirs noteica.

-  Visas dienas šeit ir karstas, vecūksni! Pat bērns būtu varējis to pareģot. Saule izsvelmēs sāpes no taviem kauliem.

Viņi lēnām un piesardzīgi virzījās pret melno meža sienu. Augstā zāle čabēja rīta brīzē. Virs galvas palmās klaigāja tikko pamodušies putni. No tuvējā biezokņa vietumis iznira pa meža zvēra galvai. Ieturējušies tie nolieca purnus pie mitrās zemes un meklēja veldzi. Iepriekšējā vakarā mednieki bija padziļinājuši bedres, un tagad tajās vizuļoja dzidrs ūdens.

-  Dzer, cik lien! - Amahasts izrīkoja, pats pagriezdamies pret mežu. Ogatirs, elpai svelpjot, nometās zemē un negausīgi strēba.

No koku ēnas ik brīdi vēl varēja iznirt kāds nakts dzīvnieks, tāpēc Amahasts stāvēja sardzē ar gatavībā paceltu šķēpu un ostīja vītušu lapu smaržas piesātināto valgo gaisu, ko saldināja netverams nakts ziedu aromāts.

Remdējis slāpes, sardzē stājās vecais vīrs, lai arī Amahasts varētu netraucēti padzerties. Samadars dziļi iegremdēja seju vēsajā ūdenī, tad aizelsies atliecās un riekšām šķieda šļakatas pār savu kailo ķermeni, aizskalojot vakardienas dubļus un sviedrus.

- Tur, kur apstāsimies šovakar, rīkosim savu pēdējo naktsmītni. Nākamajā rītā mums jāgriežas atpakaļ pa pašu pēdām, - Ogatirs teica pār plecu, neatraujot skatienu no krūmāja un meža sienas acu priekšā.

-  To tu teici jau vakar. Bet man grūti noticēt, ka pāris lieku dienu cels kādu postu.

-  Ir laiks griezties mājup. Esmu iesējis auklā ik saulrietu. Dienas kļūst īsākas. Man tai lietā ir sava zināšana. Katrs saulriets pienāk ātrāk, ik nākamo dienu saule gurst un nespēj uzrāpties debesīs tik augstu kā iepriekš. Un vējš iegriežas citādi, pat tev tas būtu jājūt. Visu vasaru tas pūtis no dienvidrītiem. Nu vairs ne. Vai atceries, kā viņgad vētra gandrīz nogremdēja laivu un izgāza kokus - veselu mežu. Vētra uzklupa tieši šajā laikā. Mums jāatgriežas. Es atceros šos notiku­mus, esmu iesējis tos auklā.

-  Zinu, ka tu atceries, sirmgalvi, - Amahasts slidināja pirkstus caur savu nekopto, slapjo matu ērkuli. Garas šķipsnas krita pār pleciem, bet uz krūtīm smagi gūla bieza, gaiša bārda. - Bet tu zini arī to, ka mūsu laiva nav pilna.

-  Kaltētas gaļas ir pulka…

-  Nepietiek. Vajag vairāk nekā pērnziem. Medības nesekmējas nepagalam. Esam atklīduši uz dienvidiem, tālāk nekā jebkad. Mums vajag gaļas.

- Vēl diena - un jāatgriežas. Ne dienu vairāk. Gājiens lidz kalniem ir tāls un ceļš - grūts.