RIETUMOS NO ĒDENES

Amahasts klusēja. Viņš cienīja Ogatira zināšanas, viņa prasmi pareizi izgatavot rīkus un sameklēt brīnumainus augus. Vecais zināja ari medību sagatavošanas rituālus un pesteļus mirušo garu aizgaiņāšanai. Viņam piemita iemaņas, kas uzkrātas garās dzīves laikā un daudzās dzīvēs pirms viņa. Šīs lietas viņš bija uzzinājis no citiem vai arī atcerējās pats, un viņam pietiktu gudrību, ko uzskaitīt no saules lēkta līdz rietam, un vēl paliktu pāri. Bet pēdējā laikā notika kas jauns, ko sirmgalvis nevarēja zināt, un tas Amahastu satrauca. Tas prasīja izskaidrojumu. To atnesa šīs ziemas, - nebeidzamās, skarbās ziemas. Jau divas reizes pavasaris bija pieteicis sevi, likdams dienām kļūt garākām un saulei spožākai, tomēr pagājis garām. Dziļā sniega sega tā arī nesaplaka, upes un strauti palika zem ledus vāka… Iestājās bads. Stirnas un brieži aizgāja uz dienvidiem, prom no savām ierastajām kalnu pļavām un ielejām, kas tagad stinga ziemas ledainajās skavās. Amahasts bija vedis sava samada ļaudis turp, kurp devās dzīvnieki, jo atlika viens no diviem: sekot tiem vai nomirt badā. Viņi virzijās lejup pa nogāzēm uz plašajiem līdzenumiem aiz tām, tomēr medības nesekmējās, jo ganāmpulkus bija retinājusi ziemas spel- goņa. Un neba viņu samads vienīgais cieta grūtības: te medīja arī citi samadi, - ne vien tie, kurus ar viņiem saistīja radniecības saites, bet arī līdz šim pilnīgi neredzēti: ļaudis, kas marbakā runāja savādi vai nerunāja nemaz un niknumā vēzēja šķēpus. Lai nu kā, tie visi bija tanu samadi, un tanus nekad neuzbruka tanum. Proti, līdz šim neuzbruka. Šoslaikus gadījās arī citādi, un šķēpu asās ;ikmens smailes sārtoja tanu asinis. Par to Amahasts raizējās ne mazāk kā par bezgalīgo ziemu. Šķēps ir medīšanai, nazis - dīrāšanai, uguns - cepšanai. Tā tas vienmēr bijis. Tanus necīnījās pret tanu. Lai nenonāktu līdz noziegumam pats, viņš bija vedis savu samadu projām no kalniem, katru dienu virzoties pretī rīta saulei, līdz sasniedza varenas jūras sāļos ūdeņus. Viņš zināja, ka ceļš uz ziemeļiem ir slēgts, jo tur ledi sniedzās līdz okeāna piekrastei, un tikai paramu- lani, ādas laivu ļaudis, spēja dzīvot sasalušajā zemē. Uz dienvidiem pavērās brīvs ceļš, bet tur, mežos un džungļos, kurus nekad neskāra sniegs, dzīvoja maragi. Un - kur tie, tur arī nāve.

Atlika vien viļņojošā jūra. Viņa samadam izsenis piemitusi koka laivu būves prasme vasaras zvejai, bet nekad senāk viņi nebija uzdrīkstējušies izlaist no unlzesloka krasta līniju un pat krastā iekārtoto apmetni. Šovasar nāksies tā darit. Kaltēto kalmāru ziemai nepietiks. Ja medībās neveiksies tāpat kā viņziem. tad pavasarī neviena no viņiem vairs nebūs starp dzīvajiem. Tātad - paliek dienvidi.

Ta nu viņi bija devušies pretī saulei, medīdami gar krastu un uz salām netālu no krasta, pastāvīgi vairīdamies maragu.

Ari citi jau rosījās, saule bija lielā gabalā, un no mūžameža biezokņiem vējš .-itnesa spalgus dzīvnieku kliedzienus. Nāca laiks laist laivas ūdenī.

Keriks pienesa ādas somu ar ekotazu. Amahasts nopietni palocīja galvu un legraba pilnu riekšu sasmalcinātu ozolzīļu un žāvētu ogu tumīgās masas. Ar otru roku samadars pavirpināja biezu matu šķipsnu uz dēla galvas. Viņa pirmdzimtais. Drīz būs vīrs un saņems vīra vārdu. Bet pagaidām vēl puika, kaut spēcigs un stalts. Zēna āda, citkārt bāla, jau bija ieguvusi zeltainu vizmu, - kopš viņš valkāja tikai briežādas gurnu apsēju kā visi šajā ceļojumā; kaklā ādas siksniņā karājās tāds pats debessmetāla nazis, kādu nēsāja arī pats Amahasts, tikai mazāks. Šāds nazis nebija tik ass kā akmens šķemba, toties tika augstu vērtēts kā retums. Abi naži, lielais un mazais, bija vienīgais debessmetāls samada rīcībā.

Keriks uzsmaidīja tēvam. Astoņgadīgais zēns pirmo reizi medīja kopā ar vīriem. Tas bija pats nozīmīgākais, ko viņš līdz šim piedzīvojis.

-  Vai padzēries kā nākas? - Amahasts vaicāja.

Keriks pamāja. Viņš zināja, ka līdz nakts tumsai ūdeni vairs nedabūs. Tā bija viena no svarīgākajām lietām, kas medniekam jāapgūst. Dzīvodamies kopā ar sievietēm un bērniem, viņš dzēra ūdeni, kad vien sajuta slāpes, un, tiklīdz bija izsalcis, knibināja ogas vai grauza tikko izraktas svaigas saknes. Tagad būs citādi. Tagad viņš ies kopā ar medniekiem, darīs, kā viņi dara, un iztiks bez ēdiena un veldzes no gaismas svīdas līdz pat vēlai tumsai. Puika lepni sažņaudza savu mazo šķēpu un centās nebīties katra sausa brīkšķa biezoknī.

-  Grūdiet laivu ūdenī! - Amahasts pavēlēja.