RIETUMOS NO ĒDENES

Vīri nebija skubināmi. Maragu auri pieņēmās spēkā un draudīgumā. Laiva bija viegla: tikai šķēpi, šaujamloki un bultu maki, briežādas un somas ar ekotazu. Viņi iegrūda to ūdenī; lielais Hastila un Ogatirs to turēja rāmu sīkajos vilnīšos, kamēr puisēns rāpās iekšā, saudzīgi turēdams rokās lielu gliemežnīcu, kurā mir­goja ugunskura ogles. Dikens pludmalē centās uzrausties kājās un pievienoties pārējiem, bet šodien viņam vairs nepietika spēka. Skatiens satumsa, uz sejas izspiedās lielas sviedru lāses. Amahasts pienāca un notupās Dikenam līdzās, pacēla izklātās briežādas stūri un noslaucīja ievainotā mednieka seju.

-  Nemokies! Mēs tevi iecelsim laivā.

-  Liecies mierā! Ja reiz es nespēju ierāpties pats… - Dikens sausi gārdza un smagi elsoja piepūlē, ko sagādāja runāšana. - Būs vienkāršāk, ja pagaidīšu jūs atgriežamies. Atstājiet mani mierā!

Viņa labā roka izskatījās ļoti slikti. Tajā naktī, kad lielais džungļu radījums iemaldījās viņu apmetnē, divi Dikena pirksti bija palikuši plēsoņas zobos. Pārējie tikmēr trieca šķēpus neskaidrajā siluetā, līdz tas nozuda atpakaļ tumsā.

Sākumā Dikena ievainojums nešķita pārāk nopietns: mednieki bija izdzīvojuši arī ar briesmigākiem.

Viņi darīja visu, kas tādos gadījumos darāms. Mazgāja brūci jūras ūdenī, līdz tā sāka brīvi asiņot. Ogatirs uzlika tai augstajos kalnu purvos savāktu sūnu apsēju. Bet šoreiz ar to nebija gana. Miesa vērtās sārta, tad nomelnēja, un vis­beidzot trupe sāka kāpt augšup pa Dikena roku. Un briesmīgi dvakoja.

Viņam drīz jāmirst.

Amahasta acis šaudījās no samilzušās rokas uz zaļo mūžameža sienu.

-  Kad zvēri atnāks, manas tharmas še vairs nebūs, - Dikens teica, uztvēris Amahasta klīstošo skatienu. Viņa labā roka kaut ko žņaudzīja dūrē; viņš pavēra delnu un atkal savilka, uz mirkli atsedzot tajā paslēpto akmens plēksni. Asas akmens skaidas lietoja dzīvnieka nokaušanai un dīrāšanai. Ar tādu varēja uzplēst arī mednieka vēnas.

Amahasts negribīgi piecēlās un notrausa smiltis no ceļiem.

-   Es meklēšu tevi pie debesīm, - viņš teica neskanīgā balsī, lai sadzirdētu tikai mirstošais vīrs.

-  Tu allaž biji man brālis, - Dikens čukstēja. Amahasts atkāpās; mirstošais mednieks aizgrieza seju un aizvēra acis, lai neredzētu citus aizbraucam, lai nepamudinātu tos dot viņam kādu zīmi.

Kad Amahasts sasniedza laivu, tā jau gulēja ūdenī un viegli šūpojās rēnajā brīzē. Laba, izturīga laiva, izgrebta no lielas ciedru priedes. Keriks tupēja priekšgalā un pūta dvašu uz vājās liesmiņas, kas locījās starp akmeņiem. Viņš piebēra mazliet skaidu; tā iesprakstējās un uzplaiksnīja spožāk.

Vīri jau bija uzmaukuši airus uz dullu tapām un gatavi doties ceļā. Amahasts pārrāpās pār laivas malu un ielāgoja vietā savu stūres airi. Viņš pamanīja vīru skatus klīstam no viņa uz pludmalē palikušo mednieku, bet ne vārds nepārtrau­ca klusumu. Tā jābūt. Mednieks neizrāda sāpes, nedz arī līdzcietību. Katram tanum ir tiesibas izvēlēties brīdi, kad ļaut savai tharmai traukties augšup uz ermanu, uz naksnīgajām debesīm - to valdītāja, viesmīlīgā debesu tēva Ermanpadara paspārnē. Tur mednieka tharma iejuks starp zvaigznēm līdz ar citām tharmām. Katram medniekam ir tiesības uz nāvi, un citiem nekas nav sakāms vai iebilstams pret viņa izvēli. Pat Keriks to zināja un cieta klusu.

-  Aiziet! - Amahasts nokomandēja. - Uz salu!

Zemā, zālēs ieaugusi sala atradās rokas stiepiena attālumā no krasta un pasargāja pludmali no skarbajām okeāna bangām. Tālāk uz dienvidiem tā slējās augstu pār jūras sāļajām šļakatām, tur vīdēja arī koki. Zāle un stumbru aizsegs solīja veiksmīgas medības. Ja vien arī še nemājo maragi…

-  Re, tur, ūdenī! - Keriks izsaucās, norādīdams uz viļņiem. Zem laivas ņirbēja nepārredzams galvkāju bars. Būtnes šāvās uz priekšu, un taustekļi vilkās tām līdzi; mīkstie ķermeņi slēpās čaulās.

Hastila saņēma šķēpu aiz strupā gala un tēmēja ūdenī. Viņš bija liels vīrs, pat garāks par Amahastu, bet vienlaikus arī ļoti veikls. Nogaidījis mirkli, mednieks ietrieca šķēpu ūdeni līdz pat delnai un rāva augšup. Akmens smaile bija sa­sniegusi mērķi - mīkstumu aiz dzīvnieka čaulas. Hastila izrāva mīkstmiesi no ūdens un svieda to pret laivas dibenu. Tur tas gulēja, vārgi tirinādams taustekļus, un no caurdurtā maisveida ķermeņa sūcās melna tinte. Visi kā viens uzgavilēja. Vārds Hastilam bija iedots trāpīgi - šķēps-drošā-rokā. Šķēps, kas nekad nekļūdījās.

-  Labu ēstgribu! - Hastila uzsauca, uzminis čaulai ar kāju un izrāvis šķēpu.