RIETUMOS NO ĒDENES

-  Tad uztaisiet tādu un piekariet! Ja būs tādā pašā krāsā kā pats radījums, - neviens nepamanīs. Un kāpēc tam saskrāpēts pauris?

-  Viņu katru dienu skuj. Pati liki tā darīt.

-   Liku gan. Bet es taču neteicu ķēmīgo būtni lēnām nomaitāt! Parunā ar Vanalpē! Atrodiet labāku atspalvošanas paņēmienu. Un nekavējies!

Keriks tikai mulsi pateicās. Kad Vantē devās projām, viņš uzsvērti pauda pazemibu. Tikai kad durvis aiz maragiem bija aizvērušās, viņš atļāvās iztais­noties un skaļi iesmieties. Ši pasaule bija nemīlīga, bet deviņu gadu vecumā viņš it labi bija iemanījies tajā izdzīvot.

Vanalpē atnāca jau tajā pašā dienā. Viņu atveda Stalana, kurai sekoja mūžīgā palīdžu un ziņkārīgo fārgaju procesija. Pūlis izrādījās par lielu, lai satilptu šaurajā kambarī, un Vanalpē lika visām, izņemot savu pirmo palīdzi, atstāt telpu. Kamēr Vanalpē snaikstījās ap Keriku un pētija viņu, palidze nokrāva uz grīdas bunduļus un tvertnes.

-  Es pirmo reizi redzu dzīvu paraugu, - viņa dudināja, - bet radījums šķiet labi pazīstams. Es taisīju sekciju tam otram.

To teikdama, viņa atradās Kerikam aiz muguras, un viņš neko no tā neuztvēra. Tas bija pat labi, jo jilanē sekcijas apzīmējuma burtisks tulkojums būtu «līķa miesas sagriešana gabalos un izpēte».

-  Saki, Stalan, vai tas patiešām runā?

- Tas ir dzīvnieks, - Stalanu neskāra vispārējā interese par astazou, un viņa lab­prāt redzētu to mirušu. Bet pavēle paliek pavēle, un viņa vairījās tam nodarīt pāri.

-  Runā! - Vanalpē uzsauca.

-  Kas man jāsaka?

-  Brīnišķīgi, - Vanalpē secināja un tūdaļ zaudēja jebkādu interesi. - Ko jūs izmantojāt atmatošanai?

-  Stiegrnazi.

-  Kāds prastums! Jūs esat lopiņu skalpējušas. Ar tādiem rīkiem labāk griezt gaļu. Atnesiet man jūnatehu! - viņa vērsās pie palidzes.

Brūno radījumu, kas atgādināja kailgliemezi, izkratīja no tvertnes Vanalpē delnā.

-  Šo es izmantoju, gatavodama preparātus. Tas ēd matus, bet ādu neaiztiek. Tiesa gan. līdz šim pielietots tikai nedzīviem īpatņiem. Jāpaskatās, kā viņam patīk dzīvais.

Stalana notrieca Keriku zemē un piespieda pie gridas; Vanalpē atritināja sarāvušos jūnatehu un uzsēdināja uz puisēna pakauša. Zēns sarāvās no vēso gļotu pieskāriena. Jilanē visapkārt jūsmoja, kā būtne slīd pa ādu, atstājot mitru sliedi.

-    Lieliski! - Vaintē izsaucās. - Miesa vesela, matu nav. Ejam tālāk. Radījumam noteikti vajag somiņu. Man ir ģērēta āda, tieši vajadzīgajā krāsā. Tikai jāpielāgo vietā un jāsakārto. Re, re, te ir mutantie apsēji. Piestipriniet tos pie ādas! Labs ir. Piecelies nu!

Keriks tikko valdīja asaras, ciešot raupjos un aizvainojošos pieskārienus, tomēr neļāva tām izlauzties no acīm. Maragi neredzēs viņu raudam! Vēsais gliemis joprojām slidēja pa viņa galvu un bija nonācis _virs pašas acs. Kad tas atkāpās, zēns palūkojās lejup uz mazo ādas skrandu zem jostasvietas. Lai taču! Gliemis lēnām rāpoja pa otru uzaci, un viņš aizmirsa citas rūpes.

Nekad savā dzīvē viņš neiedomājās, ka ģērētā un smalki apstrādātā āda, no kuras izgatavota aizsargsomiņa, piederējusi Iselei - meitenei, kuru nonāvēja viņa acu priekšā.

XV

-  Esmu daudz domājusi par tavu stāvokli, - Enga turpināja, - un vienmēr neizbēgami nonāku pie slēdziena, ka tu esi zemākais no zemākajiem.

-  Es esmu zemākais no zemākajiem, - Keriks piekrita, cenšoties sakopot uzmanību uz viņas runas niansēm un nejust jūnateha recekļaino slīdēšanu pār galvvidu. Tikai trešo dienu šādi tika šķīstīta Kerika miesa, un viņš vēl nespēja pierast pie derdzīgajiem pieskārieniem. Tiklidz dzīvnieks bija paēdis, zēns nepa­cietīgi gaidīja, kad no viņa galvas nomazgās gļotaino sliedi. Bez tam viņš izjuta arī pieaugošu bijību pret siko radību. Vakarrīt puisēns nenocietās un pabakstīja to, bet tas pieķērās pie pirksta un noskrubināja lielāko daļu naga. Šobrīd gliemis rāpoja pa pakausi, un Keriks varēja ar plaukstas virspusi noslaucīt savas bezuzacu un bezskropstu acis.

-  Vai tu uzmanīgi klausies? - Enga pacēla skatienu.

-  Ļoti. Esmu zemākais no zemākajiem.

-  Bet tu nerunā, kā tādam pienāktos. Tu nekad neesi mācīts tā darīt. Tagad nāksies iemācīties. Saki tā: zemākais no zemākajiem.

Keriks iegaumēja viņas salīkušo stāvu ar kājstarpi ievilkto asti un atdarināja to, kā nu mācēdams.

-  Ir jau labāk. Tev jāvingrinās. Tev drizumā jāstājas šejienes vareno priekšā, un tās nesamierināsies ar valodnieciskiem apvainojumiem.

-  Kā tu zini, ka es esmu zemākais no zemākajiem? - Keriks ievaicājās. Viņš veidoja frāzi kā garā vājš, jo patiesībā šis disputs viņu garlaikoja un nogurdināja.

-  Vaintē ir eistaā un pārvalda Alpīsaku. Viņa ir visaugstākā. Zem viņas, bet nesalīdzināmi augstāk par tevi un mani, stāv Stalana un Vanalpē. un citas, kas pilsētā izriko. Viņām ir palīdzes un, protams, fārgajas, kuras seko ik uz soļa. Kaut ari tu šobrīd runā labāk par daudzām fārgajām, tev tomēr joprojām jābūt zemākam par viņām, jo viņas ir jilanē, bet tu-tikai astazous. Runājošs dzīvnieks tik un tā ir dzīvnieks.

Kerikam nerūpēja maragu sarežģītās rangu un privilēģiju būves. Puisēnu tikai izbrīnīja vārds, ko viņš dzirdēja pirmo reizi.

-  Kas ir fārgajas?