RIETUMOS NO ĒDENES

Gaitenis piepeši aprāvās plašā klajumā, daudz plašākā neka tie, ko jau gadijās šķērsot pa ceļam. Kerika acis pamazām aprada ar gaismu un saskatīja jilanē pulciņus visapkārt laukumam. Stalana asi izkliedza komandas, un fārgajas atvirzījās malā, atbrīvojot gājējiem taciņu. Viņu kājas mina noblietēto klonu. Ceļš veda pretī mazai grupiņai pie attālākās sienas. Divas šajā pulciņā ieņēma ļoti augstu stāvokli; pat pa gabalu nebija grūti ievērot apkārtējo jilanē bijīgos žestus. Pienācis tuvāk, Keriks sazīmēja Vaintē - vienu no tām, kuras nekad neaizmirsīs. Līdzās eistaā tupēja ļoti resna jilanē; tās nostieptā āda tā spidēja, ka šķita - teju teju plisīs. Vaintē lika viņiem apstāties un pievērsās treknajai blakussēdētājai.

-  Te nu tu to redzi, Žekak: viens no astazoiem, kuri pastrādāja tev jau zināmos noziegumus.

-  Pastumiet viņu tuvāk! - Žekaka pavēlēja sīkā balstiņā, kuru papildināja neskaidras taukos ieslīgušo roķeļu kustības. - Pārāk bīstams gan neizskatās.

-  Tas ir vēl jauns eksemplārs. Pieaugušie ir milzonīgi.

-  Interesanti. Parādiet man viņa zobus!

Keriks vēl nebija paspējis atšifrēt nedzirdētā izteiciena jēgu, kad Stalana jau sakampa viņu aiz galvas, atlauza žokļus un pagrūda uz priekšu, lai Žekaka varētu ieskatities zēna mutē. Redzētais Žekaku ieintriģēja.

-  Ļoti atgādina tos paraugus Vanalpē preparātos. Te nu ko pētīt netrūkst. Visādas aizraujošas lietas. Es paredzu, ka kādu dienu Alpīsakā uzkrātās zināšanas par astazoiem un to izmantošanu tālu pārsniegs citu pilsētu pieredzi.

No Vaintē strāvoja gandarījums.

-  Tev nekaitētu uzzināt vēl vienu sīkumu par šo radījumu. Tas runā!

Žekaka atslīga atpakaļ, pauzdama neticību, izbrīnu, šaubas un bijību. Viņas

apjomīgais rumpis ļumēja piepūlē izteikt to visu vienlaikus.

-  Demonstrējiet! - Vaintē uzsauca.

Stalana parāva Keriku uz savu pusi, un Enga nostājās pret viņu sāniski, lai zēns viņu redzētu.

-  Pasaki šim augstajām personām, kā tevi sauc!

-  Es esmu Keriks, zemākais no zemākajiem.

Žekaka bija dāsna uz atzinību, pat pārlieku:

-  Lielisks dresūras triks! Pirmo reizi redzu zvēru, kas prot izteikt savu vārdu.

- Tas nebūt nav viss. - Enga to izteica kā papildinformāciju, nekādā ziņā ne kā labojumu. - Zvērs runā kā jilanē. Tu vari aprunāties ar viņu, ja vēlies.

Žekakā jaucās neizmērojama sajūsma ar neticību un aizdomām. Tikusi galā ar emocijām, viņa paliecās uz priekšu un teica, ļoti lēni un ļoti skaidri:

-  Man grūti tam noticēt. Tu taču neproti runāt!

-  Protu gan. Varu runāt ļoti ātri un saprotami.

-  Tu esi iedresēts pateikt šos vārdus!

-  Nē. Es mācījos, kā mācās fārgajas.

-  Okeānā?

-  Nē. Es neprotu peldēt. Es mācījos, klausīdamies Engā.

Žekaka pat nepaskatījās uz Engu, un viņas balsī ieskanējās nicinājums.

Tas tik ir jauki. Klausījies mīļajos vārdos, ko izsaka būtne, ar kuru piedzivojām tādu ķēpu vecajā, labajā Inegbanā. Šāds prasts dzīvnieks izsakās labi par Nāves Meitām: kāds podiņš, tāds vāciņš!

Viņa paraudzījās uz Vaintē.

-   Man jāapsveic tevi. Tu esi no nekā uztaisījusi kaut ko. Pilsētu no mūžameža, runātāju no astazous, skolotāju no nāves nepieņemtās. Alpīsakai gaidāma patiesi spraiga rītdiena.

Vaintē ar žestu aizraidīja Engu un Keriku un uzrunāja Žekaku.

-        Es nekad neaizmirsīšu šos vārdus. Jauna pasaule - tās ir jaunas rūpes, un mēs darām, ko varam. Bet tagad saki, vai nevēlies gaļu? Mums te ir dažas jau­nas šķirnes, ko tu nevarētu būt baudījusi.

Žekaka apmierinājumā skaļi noklikšķināja žokļus.

-  Man par to jau stāstija, bet tieši šo lietiņu es labprāt izzinātu pati personīgi.

«Rij un pārsprāgsti, treknais maragi» Keriks nodomāja, bet viņa padevīgajā

stājā šis vēlējums neatspoguļojās.

-   Vediet viņu atpakaļ! - Vaintē norīkoja, liekot saprast, ka citām jilanē arī pašām būtu jāpazūd. Stalana parāva kaklasiksnu un aizvilka Keriku sev līdzi. Zēns zaudēja līdzsvaru un bezmaz pakrita, bet neizrādīja ne mazāko neap­mierinātību. Viņi atstāja plašo klajumu un atgriezās pilsētas zaļajos gaiteņos. Enga nogriezās sānejā, un Keriks pētoši paraudzījās visapkārt. Kad redzeslokā palika ļoti maz maragu un tiešā tuvumā vairs nebija neviena, Keriks sāpēs ievaimanājās.

-  Palīdzi… Stalan… Sāp taču… Šis mošķis man ap kaklu… Žņaudz…

Stalana nīgri pagriezās un ieplāja puisēnam pa ausi. Bet viņa zināja, ka

pilsētas varenās grib dzīvnieku redzēt dzīvu. Žņaugu tomēr nāksies atslābināt. Viņa izlaida no rokas saites galu un pasniedzās pie zvēra galvas.

Keriks apcirtās un metās bēgt. Aiz muguras atskanēja ārprātīgu dusmu rēciens.

Joz, puika! Traucies, ko nagi nes! Neviens marags nejaudā tevi panākt! Arī tās divas tur priekšā - tās taču ir tikai biezādainās fārgajas.

-   Tiš, malā! - Keriks uzsauca, un būtnes tiešām deva ceļu. Ak, stulbās radības!

Saite soļu ritmā šaustīja puisēna plecus un muguru. Zēns skrējienā aptina to ap roku, lai nemaisās. Šķērsojot kādu noru, Keriks atskatījās; kaut kur tālu iepa­kaļ vīdēja Stalanas stāvs. Tātad tiešām! Šie neradījumi nav skrējēji.