RIETUMOS NO ĒDENES

-  Tās ir, tā sakot, nu… Viņas ir fārgajas.

Vēl nepabeigusi frāzi, Enga jau apjauta tās bezjēdzību. Viņa ilgu laiku sēdēja kā sasalusi, meklēdama definīciju. Bija grūti formulēt domu. Ja jilanē kaut ko uzskatīja par pašsaprotamu faktu, viņas nemēdza jautāt, kāpēc fakts ir fakts. Tikpat labi varētu pavaicāt, kas ir saule.

Tā ir saule. Tās pastāvēšana to izskaidro. Viņa gan zināja, ka fiziķi var pastāstīt daudz faktu par sauli, daudz vairāk, nekā viņa jebkad varētu vēlēties uzzināt. Un, ja reiz viņa uzņēmusies sagatavot šo astazou rādišanai atklātībā, tam jāzina pašsaprotamās lietas, ko zina visi. Acīmredzot arī to, kas ir fārgaja. Būs jāsāk skaidrot no sākuma.

-  Kad jaunās pamet dzemdību pludmales, viņas dodas jūrā. Daudzus gadus viņas dzīvo okeānā, augdamas un nobriezdamas. Tas ir laimīgs laiks, jo zivis ķeras viegli un briesmu nav daudz. Visas, kas vienlaicīgi devušās ūdenī, pieder vienam efenbarum. Viņas cita citai ir efenselē; saites starp viņām pastāv visu turpmāko dzivi. Pienāk laiks, kad viņas nobriest un pamet okeānu, lai iznāktu uz sauszemes. Vīrišķus tūdaļ aizdzen uz pilsētu, jo viņi ir pārāk stulbi, lai pastāvētu par sevi. Sākas ļoti grūts laiks, kad katrai ir jāatrod sava vieta dzīvē. Ēdamā netrūkst, un briesmu arī. Dzīve risinās pilsētās, un jaunās dodas turp. Viņas klausās un mācās, un tās, kuras mācās runāt, kļūst par pilsētas daļu un veido tās zemāko slāni. Tās ir fārgajas. Tu esi zemāks par viņām.

-  Visu es sapratu, tikai par tiem vīriešiem ne. Fārgajas ir sievietes?

-  Protams.

-  Bet tu esi virietis…

-   Nezaimo! Tu nekad neesi redzējis vīrišķi. Viņi rūpīgā apsardzībā mīt hanalē.

Keriku šī ziņa satrieca. Sievietes! Maragi bija mātītes! Pat derdzīgā Stalana! Tiešām - šiem maragiem viss izrādījās bezjēdzīgs. Visi tani prata runāt, arī pavisam maziņi. Maragiem gan jābūt stulbu stulbiem.

-  Kas notiek ar tām, kuras tā arī neiemācās runāt?

-  Tā nav tava darīšana. Tev jāzina, ka pat attiecībā pret viszemāko fārgaju, pret jileibi, kurai runāšana sagādā nepārvaramas grūtības, tu esi zemāks.

-  Es esmu zemākais no zemākajiem, - Keriks piekrita, cenzdamies apspiest

žāvas.

Pēc īsa brīža nodarbību pārtrauca durvju bultas klaudziens. Keriks uzlika sejai vienaldzības masku, slēpdams nepārvaramo naidu, ko izjuta pret Stalanu. Medniece ienāca ar aizvākotu tvertni rokās.

-   Ir laiks, - Stalana teica. - Vaintē vēlas redzēt astazou. Es atnesu visu vajadzīgo, lai nenotiek kas neparedzams.

Keriks nekurnēja, kad Stalana aizvāca jūnatehu un nomazgāja viņu no gal­vas līdz kājām ar ūdeni. Viņa izrādija neapmierinātību ar važām, kas saistīja tā delnas, un uzlika citu dzīvnieku; pēc tam izvilka no tvertnes kaut ko garu un tumšu, kas lēnām locījās viņas rokās.

-  Mums nevajag lieku rūpju ar šo astazou, - Stalana teica, apveldama Keriku un aptīdama radījumu viņam ap kaklu. Beigās viņa piegrūda dzīvnieka muti pie viņa paša astes, un žokļi saslēdzās, savelkot cilpu. Medniece pati cieši satvēra otru galu, izslējās un uzsauca Engai: - Liec viņam tev sekot!

Stalana spītīgi atteicās atzīt, ka Keriks nav vienkārši dresēts dzīvnieks. Viņu naids bija abpusgriezīgs.

Kerikam tas nerūpēja. Pirmo reizi kopš sagūstīšanas viņš redzēs, kas atro­das aiz durvīm. Viņa atmiņās par ierašanos šeit caur sāpju sajūtu tikai neskaidri ņirbēja mežs un lielie koki. Tagad viņš bija mundrs un koncentrējies, lai gan ļoti centās izskatīties mulss un padevigs. Enga atgrūda durvis, un viņš tai sekoja, sakrustojis uz vēdera savažoto roku pirkstus un neatskatīdamies uz Stalanu, kura nāca no muguras, turēdama saites galu.

Taisni uz priekšu stiepās blāvi apgaismots, zaļš tunelis. Pitā grīda atgādināja puisēna ieslodzījuma vietu, bet sienas nebija tik blīvas. Tās veidoja dažnedažāds augājs: resni un tievi koku stumbri, mežvīteņi, ziedoši krūmi un vēl milzums visvisādu augu, ko Keriks nepazina. Virs galvas klājās lapu bliva. Zēns paspēja ievērot atzarojošās ejas un kustīgus augumus tajās, bet, palaikam iznirstot saules pielietā laukumiņā, viņa acis samiedzās, apžilba un pat iesāpējās. Ilgajā ieslodzījumā tās izrādījās atradušas no gaismas, bet Keriks caur asarām spītīgi lūkojās visapkārt. Viņam viss jāiegaumē.

Vai šī te apkārt ir tā Alpīsaka? Kad Enga par to stāstīja, viņš bija iedomājies milzīgu apmetni ar neskaitāmām teltīm plešamies, cik tālu vien skatiens sniedz. Viņam taču vajadzēja saprast, ka maragiem nevar būt sajēgas par īstu apmetni, tomēr šis eju un koku jūklis patiesi bija varen plašs. Un kur vien skaties - maragi! Daudz par daudz maragu, un visi uzreiz! Tas šķita kā kritiens maragu bedrē. Maragi pulcējās apkārt, grūstīja cits citu, tiekdamies saskatīt astazou, sekoja viņam, kad viņš pagāja garām, un Kerikam tas viss uzdzina šermuļus. Maragi šķita stulbi, daudzi tik tikko prata runāt. Tām jābūt fārgajām, par kurām šodien runāts.