RIETUMOS NO ĒDENES

Ceļojums nebija viegls. Pēc uztraukumiem un negaidītajiem priekiem Inegbanā mājupceļš ar araketo Kerikam šķita nebeidzama mocība. Tilpne bija stāvgrūdām pilna, grīdu tik biezā slānī klāja fārgajas, ka caur tām nevarēja izspraukties, kādai neuzkāpjot. Trūcīgos pārtikas un ūdens krājumus izsniedza precīzās devās. Jilanē, kuras vienkārši kļuva kūtras un lielāko daļu laika pavadīja snaudā, tas neradija sarežģījumus. Kerikam gan. Viņš jutās ieslēgts slazdā, viņš netika pie elpas. Arī miegs nesniedza nekādu atvieglojumu, jo jauneklis, sviedriem pārplūdis, ar kliedzienu trūkās augšā no sapņiem par smakšanu vai slikšanu. Viņš nevarēja pat pārvietoties pēc paša ieskatiem, un tikai divas reizes šķietami bezgalīgajā ceļojumā viņam izdevās izlauzties spuras virsotnē, lai ieelpotu dzīvinoši sāļo jūras gaisu.

Atklātā okeānā plosījās vētra, kas tik ilgu laiku liedza pavērt araketo spuru, ka sastāvējies gaiss tilpnē kļuva vienkārši neelpojams. Beigu beigās spuru tomēr nācās pavērt, kaut mazā spraudziņā, bet ar to pietika, lai līdz ar gaisu iešļāktos arī auksta ūdens šalts. Slapjš un samurcīts, te nosalis, te atkal sakar­sis, Keriks, jūras slimības mocīts, dirnēja klusā izmisumā.

Kad vētra beidzot mitējās un spuru atkal varēja atvērt, Vaintē vēlējās palikt viena un vienatnē arī devās augšup. Kur vien skatiens tvēra, joprojām šūpojās viļņi ar baltām putu galvām. Un tikai viļņi. Divi mazie araketo bija pazuduši uz neatgriešanos.

Kerika jūrasslimība rimās tikai Alpīsakas ostā. Šī liga līdz ar pārtikas trūkumu bija viņu tā novājinājusi, ka puisis tik tikko jaudāja pieslieties kājās. Gandrīz tik­pat nonīcis savā krātiņā izrādījās brašais lidonis; kad viņu nesa projām, putna galva zemu noslīga uz krūtīm un ķērcieni skanēja visai gaudeni. Kā pēdējais krastā nokļuva Keriks: viņa ļengano ķermeni nesa Inlēnu ar divām fārgajām.

Vaintē dziļi ieelpoja valgo, silto, dzīvās pilsētas smaržu pilno gaisu un izjuta neaprakstāmu prieku, nokratīdama stingumu pēc garā ceļojuma. Viņa ieslīdēja tuvējā atvēsināšanās kubulā, lai noskalotu jūras sāli un araketo tilpnes apkaltušos dubļus, un atgriezās saules gaismā atspirgusi un mundra.

Viņai pat nevajadzēja saaicināt pilsētas varenās, jo tās, jau viņai ierodoties, gaidīja ambesedā.

-  Vai Alpīsakā viss kārtībā? - Vaintē jautāja un jutās vēl žirgtāka, no visām pusēm saņemot labklājības apliecinājumus. - Un kā ar astazoiem, Stalan? Kā ar tiem mūdžiem, kas skrubinās gar mūsu pilsētas malienēm?

-  Sīka ķeza, ne vairāk. Nozagti daži mūsu gaļas lopi, daži citi tumsā nokauti un to gaļa jau pirms rītausmas aizvākta. Bet mūsu nocietinājumi ir stipri, neko viņi tiem nepadarīs.

-  Nav tādu sīkumu, ko mēs drīkstētu pieļaut! Tam jādara gals! Gals, es saku! Turklāt mums tagad ir kaujas mākā ievadītu fārgaju papildspēki. Astazoi jāizseko un jānonāvē.

-   Grūti viņus izsekot, - Stalana domīgi novilka. - Tiem ir meža zvēru izmanība, viņi neatstāj pēdas. Un, ja arī pēdas paliek, tās ved tikai lamatās. Jau daudz fārgaju šādi atradušas galu.

-   Un gana! - Vaintē noskaldīja un ar tīksmi nogaidija, kamēr izskanēs plēsoņas ķērcieni - taisni kā atbilde. Kopējas ar putna būri jau tuvojās, un lido­nis šobrīd rūpīgi kārtoja savas saules staros mirdzošās spalvas.

-  Tūlīt paskaidrošu! - Vaintē turpināja. - Šis izlūks ļaus mums uzmeklēt asta­zou migu, kur tie slēpj savus mazuļus un mātītes. Bet vispirms es vēlos dzirdēt izsmeļošus ziņojumus par visu, kas noticis manas prombūtnes laikā.

Putns ātri atkopās no jūrasbrauciena, un Vaintē dega nepacietībā sagaidīt nākamo astazou sirojumu. Tad putnu atnesa pie viņas, un valdniece strupi deva rīkojumu doties uz tālīnajām ganībām, kurās uzbrukums noticis. Stalana soļoja pa priekšu, pretīgumā rādīdama uz sakropļotajiem līķiem un asins lāmām zālē.

-  Izšķērdība. Paņemti tikai sulīgie šķiņķa gabali.

-  Praktiski. - Vaintē iebilda. - Viegli nest, maz atkritumu. Kurp šie devušies?

Stalana norādīja uz ērkšķu žogā izrauto caurumu un pēdām, kas aiz tā

aizlocījās starp milzu kokiem.

-  Kā allaž uz ziemeļiem. Pēdām viegli izsekot, kas nozīmē, ka ir domāts, lai mēs tās pamanītu. Gaļa ir zudusi, un pa šīm pēdām mūs var gaidīt tikai slazdi, slēpņi un nāve. Ja mēs sadomāsim pa šīm pēdām iet…

-  Kur mēs nevaram nokļūt, nokļūs putns, - Vaintē norādīja uz plēsoņu, kas nikni ķērca un plucināja važas gredzenu ap savu kāju. Šobrīd viņš vairs nebija iespundēts, bet sēdēja koka laktā ,uz platformas, kas, savukārt, balstījās uz gariem baļķiem, - tik gariem, lai putns ar knābi vai nagiem nevarētu aizsniegt fārgajas, kuras to nesa.

Ieradās arī Keriks, pārsteigts par uzaicinājumu tik agri no rīta.

-  Dariet, kas jādara! - Vaintē uzsauca nesējām.