RIETUMOS NO ĒDENES

Ezetta apklusa. Viņš jau bija aizmirsis, ka Keriks grasījies stāstīt par Inegbanu, vai varbūt arī zaudējis interesi par šo tālīno pilsētu. Vīrišķis pagriezās, nepievēršot uzmanību Kerika jautājumiem, un aizšļūca atpakaļ uz zāles vidu. Lai gan Keriks vēl bridi skaļi sauca, neviens vairs nerādījās. Galu galā viņš devās projām, aizejot pievilcis durvis, ļaujot tām aizkrist un aizslēgties. Ko Ezetta ar to bija domājis? Kas nonāvējis Alipolu liedagā? Viņam nebija ne jausmas. Inlēnu saulē snauduļoja, atspiedusies pret sienu, un jauneklis sāka mežonīgi raustīt sasaiti, līdz lielā būtne palūkojās viņā ar klīstošu skatienu un gurdi uzslējās kājās.

XXIV

Fārgaja svila nepacietībā nodot ziņu - ziņu pašai eistaā! -, bet savā dedzībā bija pusdienas speltē pārmocījusies. Līdz ambesedam viņas mute jau bija vaļā un elpa ciet, tā ka parunāt viņa nespēja, vismaz ne tūdaļ. Viņa neziņā svaidījās, te izskriedama saulainā klajumā, te patverdamās pavēnī, te lūkodamās pēc kāda tuvēja ūdens kubula. Vai te tāds vispār bija? Apjukumā fārgaja to nespēja atcerēties, un arī pārējās klātesošās nepievērsa uzmanību viņas dejojošajiem pirkstiem un krāsu rotaļām uz delnām. Fārgajas bija savtīgas patmīles un nekad nepalīdzēja cita citai. Ziņnese saskaitās un neviļus piemirsa, ka pati pārējo vietā būtu rīkojusies tieši tāpat. Jau zaudējusi cerības, viņa ielūkojās tuvējā ejā, laimīgi pamanīja dzeramo augli, iestrēba vēso ūdeni un ar atlikumu aprasināja savu sakarsušo ķermeni. Elpa nomierinājās, un fārgaja sadūšojās izmēģināt uzrunu.

-  Eistaā… Es nes ziņu…

Neveikli, bet saprotami. Lēnā solī, turēdamās ēnā, viņa spraucās caur fārgaju pūļiem visapkārt ambesedam uz brivo laukumiņu eistaā priekšā. Nonākusi tur, viņa sastinga pozā, kas pauž zemākās vēlmi piesaistīt augstākās uzmanību, protams, to nesteidzinot.

Pēc ilgāka laika fārgaju pamanīja Vanalpē un pamāja Vaintē uz mēmo figūru.

-  Runā! - eistaā pavēlēja.

Fārgaja sasprindzinājumā trīsēja, tāpēc viņai ar mokām izdevās attapt rūpīgi iekaltos vārdus.

-  Eistaā, es nes ziņu. Ziņa ir no viņas, kas baro putns. Putns ir atgriezusies.

-  Atpakaļ gan! - Vaintē jūsmīgi konstatēja, un fārgaja priekā izliecās, savā naivumā iedomājusies, ka jūsma adresēta viņai. Vaintē ar asu žestu pieaicināja citu fārgaju: - Atrodi Stalanu! Lai nekavējoties nāk šurp! - Viņa atkal pievērsās ziņas atnesējai. - Tu atgriezīsies pie tām ar putnu! Paliksi pie viņām, līdz attēli būs sagatavoti, lai atrādītu man, un tad nāksi un ziņosi. Atkārto!

- Atgriezies pie tām ar putnu. Paliksi. Nāksi pie eistaā, kad būs sagatavoti…

-  Attēli, bildes, ainavas, - Vaintē trīs dažādos veidos centās iedzīt sapratni stulbajā galvā. - Atkārto, akajila!

Akajila - tā-ar-kuru-pretigi-runāt. Baisā frāze čukstā pāršalca pār tuvējo fārgaju pulciņu, nododot no mutes mutē arī izbīli, kas lika visām atkāpties no aizejošās ziņneses, it kā tā viņas aptraipītu.

-  Vanalpē, cik daudz laika tas prasīs? - Vaintē apjautājās.

-    Lai uzsāktu, informācijas pietiek jau šobrīd. Putna atmiņas centra uzkrājumiem jau vajadzētu būt sagrūstiem lielākā atmiņas bankā. Es pati tā esmu darijusi, caurskatot augšanas algoritmus. Pirmos un pēdējos attēlus var apskatīt nekavējoties. Laikietilpīgā daļa ir sekošana objekta gaitai vidusdaļā ietvertajā informācijā.

-  Tava doma man nav skaidra.

-   Kā izskaidrotāja es esmu stulbene, eistaā. Putns bija ceļā neskaitāmas dienas. Visu šo laiku, vai nakts, vai diena, ik pēc brītiņa fiksēts attēls. Atmiņas radījumam var likt novākt visas melnās nakts ainavas, bet palikušo bilžu skaitam joprojām nav gala. Tā nu katrs attēls jāiedabū šķidro kristālu ekrānā, lai to attīstītu vai izmestu. Tas prasa dienas - daudz dienu.

-  Tad mēs būsim pacietīgas un gaidisim.

Viņa pacēla acis, sazīmēja Stalanas drukno, rētaino augumu un pieaicināja viņu pie sevis.

-  Putns ir atpakaļ. Ja astazoi ir atrasti, mēs drīz vien to zināsim. Vai mēs esam gatavas sēsties tarakastos un uzbrukt?

-   Esam. Fārgajas jau šauj gluži labi, hezocani uzbarojušies… Ir iestādīts daudz dzelkšņu krūmu, daudz dzelkšņu jau ievākts. Aug arī laivas, un daži jau­nie īpatņi jau ir gatavi darbam.

-  Tad sagatavo viņas! Iekrauj pārtiku un ūdeni un ziņo man. Un tu, Vanalpē, - tava pieredze ar attēliem mums šobrīd lieti noderēs. Tu bez kavēšanās dosies palīgā tām, kuras šo darbu dara!

Atlikušo dienas daļu un nākamo dienu Vaintē, izmetusi no galvas visas domas par astazoiem, vadīja pilsētas dzīvi, tomēr ik brīdi, kad viņa atvilka elpu un tuvumā nebija nevienas sarunu biedrenes, atgriezās nelūgtas atmiņas. Vai astazoi tiešām atrasti? Ja tā, viņi jāuzmeklē, jāaplenc un jāiznīcina. Domājot par astazoiem, viņas nāsis dusmās nobālēja. Šādā jutoņā ēšana vairs nesniedza baudu, un viņas pacietība izrādījās tik īsa, ka kāda izbiedēta fārgaja, aiztriekta vismežonīgākajā kārtā, pat nomira. Tas, ka trešajā dienā Vaintē sagaidīja kāroto ziņu, pilsētas labklājībai ļoti nāca par labu.