RIETUMOS NO ĒDENES

Keriks palūkojās lejup - platās, izbiedētās, zilās acīs un matu jūklī ap būtnes galvu. Uz sejas mati neauga, un augums zem apsējiem šķita uzblidis un svešāds. Vaintē sakampa astazoiem atņemtu koka šķēpu ar akmens uzgali un iebakstīja radījumam sānos; izbiedētā būtne iekviecās.

-   Paskaties uz mani! - Vainē uzsauca. - Tā jau ir labāk. Tagad es tev parādīšu, kas tevi gaida, ja tu klusēsi tāpat kā šis te un nemēģināsi runāt.

Vaintē apgriezās un trieca šķēpu bārdainā gūstekņā miesā. Tas ķērcoši iebļāvās, bet Vaintē trieca šķēpu atkal un atkal, līdz iestājās klusums. Otrs upuris šausmās vaimanāja un svaidījās uz visām pusēm, cik to ļāva ciešās saites. Vaintē aizsvieda projām asiņaino ieroci.

-  Atsvabini tā locekļus un liec runāt! - Vaintē novērsdamās teica.

Tas izrādījās sarežģīti. Gūstekne te spiedza, te smagi kāsēja, no tās acim straumēm plūda asaras un uz virslūpas krājās gļotas. Keriks pieliecās cieši klāt, pagaidīja, lidz būtne pierimst, un izrunāja vienīgos vārdus, kurus zināja.

-  Marags. Maragi.

Tūdaļ arī sekoja atbilde, bet tik strauja, ka viņš nespēja izsekot, lai gan sa­klausīja «maragi» un vēl ko citu. Samadu! Jā, samadu, - samadu esot apkāvuši. Šie vārdi nozīmēja tieši to! Viss samads maragu apslaktēts. Lūk, ko viņa stāsta!

Viņa… Neviļus Kerika lūpās raisījās šis vārds. Sieviete. Viņa ir linga, un tas otrs - nodurtais, - tas ir hannas. Sieviete un virietis. Ari viņš pats ir hannas.

Sapratne padziļinājās, bet mokoši gausi - pa vārdam, pa frāzei. Dažus vārdus viņš vispār neizšķīra; astoņgadīgā zēna vārdu krājums - viss, ko viņš jebkad zinājis, - nebija tāds kā pieaugušai sievietei.

-  Jūs apmaināties trokšņiem. Vai saproti arī kaut ko?

Keriks palūrēja uz Vaintē, pielēca kājās un brīdi stāvēja, vārstīdams muti, līdz viņas jautājuma jēga izspiedās caur marbaka vārdu gūzmu viņa galvā.

-  Jā, protams, eistaā, saprotu arī. Lēnā garā sāku šo to apjēgt.

-  Tas ir jauki. - Vaintē ciešāk ietinās apmetni. Ēnas jau vērtās garas, saule skāra apvārsni. - Vajag to atkal sasiet, lai neizmūk. No rīta turpināsi. Kad sāksi vairāk saprast, likšu uzdot astazoum dažus jautājumus. Jautājumus, uz kuriem svarīgi rasi atbildi. Ja radījums atteiksies atbildēt, tad atgādini tā otra galu. Nešaubos, ka arguments nebūs no vājajiem.

Keriks arī pats paņēma apmetni, atgriezās un apsēdās smiltīs līdzās sievietei. Viņa galvā jaucās vārdi, balsieni, nosaukumi…

Sieviete ierunājās, - un viņš atskārta, ka saprot, pat neredzot viņas kustības.

-  Man salst.

-  Tu vari runāt tumsā - un es saprotu…

-  Auksti…

Protams. Marbaks nelidzinājās jilanē valodai. Tas neietvēra ķermeņa kustības. Tās izrādījās skaņas - tīras skaņas. Keriks jūsmoja par šo atklājumu, vienlaikus noritinādams dažas asinim piesūkušās ādas no mirušā vīra ķermeņa un uzklādams sievietei.

-  Mēs varam runāt pat nakti! - viņš murmināja, notrīdams ķepīgos pirkstus pret krasta smiltīm. Kad viņa atbildēja, klusajā, joprojām baiļpilnajā balsī skanēja ari pārsteigums.

-  Es esmu Aina no Ohzo samada. Kas esi tu?

-  Keriks.

-  Tu arī esi gūsteknis, piesiets pie maraga. Un tu proti ar viņiem runāt?

-  Jā, protams. Bet ko tu te darīji?

-  Vācu ēdamo, ko tad vēl! Dīvains jautājums. Mums nevajadzēja nākt tik tālu uz dienvidiem, bet pagājušajā ziemā tik daudzi nomira badā… Neko nevarēja darīt. - Viņa atkal palūkojās uz viņa siluetu pret debesīm un ļāva vaļu ziņkārei. - Kad viņi tevi sagūstīja, Kerik?

-  Kad? - Tiešām nav viegli atbildēt. - Jādomā, jau pulka vasaru aizritējis. Es biju ļoti mazs…

-  Viņi visi ir miruši, - viņa piepeši atcerējās un sāka šņukstēt. - Šie maragi viņus visus nobendēja, visus, izņemot dažus gūstekņus.

Viņa iešņukstējās vēl skaļāk, un kaklasiksna spēji iegriezās Kerika kaklā. Viņš abām rokām ieķērās tajā un aizšļūca pa smiltim. Troksnis bija iztraucējis Inlēnu nakts mieru un viņa vēlās projām, raujot Keriku sev līdzi.

Viņš vairs nemēģināja runāt.

Nākamajā rītā Keriks modās ar grūtībām. Galva šķita smaga, āda - karsta. Jādomā - vakar nevajadzēja tik ilgi uzturēties saulē. Viņš atrada ūdens tvertni un alkaini strēba, kad tuvumā uzradās Stalana.

-  Eistaā man stāstīja, ka tu sabaurojoties ar citu astazou, - viņa lietoja šādu dzīvniecisku darbības apzīmējumu, turklāt bagātināja frāzi, neslēpjot atklātu riebumu.

-  Es esmu Keriks, kurš sēž līdzās pašai eistaā. Tavs runas veids ir aizskarošs.

-  Es esmu Stalana, kura žmiedz astazous, kā to vēlējusies eistaā. Nav nekā aizvainojoša, ja tevi nosauc par to, kas esi.

Nesenais slaktiņš sniedza medniecei sāta sajūtu. Viņas uzvediba mēdza būt rupja kā viņas balss, bet šorīt viņa turklāt izrādijās neparasti dzēlīga. Keriks nejutās tik labi, lai strīdētos ar brutālo radību. Tikai ne šodien. Nepievēršot uzmanību viņas pārākuma un nicinājuma pilnajai pozai, viņš aizgriezās, un med­niecei nācās sekot viņam nopakaļ lidz vietai, kur gulēja sasietā sieviete.

-  Runā ar to! - Stalana izrīkoja. Viņas balss skaņa lika sievietei notrīsēt un izbailēs pievērsties Kerikam.

-  Man gribas dzert.

-  Es atnesīšu ūdeni.