RIETUMOS NO ĒDENES

-   Skaidrs. Cik ilgi tu esi slimojis? Ļoti ilgi; es neuzņēmu laiku. Tam nav nozīmes. Tagad padzeries: tev nepieciešamas olbaltumvielas, tu esi zaudējis kādu trešo daļu svara. Te ir garda, līdz šķidram stāvoklim fermentēta gaļa, lielis­ki sagremojama.

Kerikam trūka spēka iebilst. Šķebīgā zampa gan lika viņam nožākstīties, tomēr kādu nieku izdevās arī norīt. Pēc tam viņš noguris aizmiga.

I

Tas izrādījās lūzuma punkts. Slimība bija galā. un jauneklis strauji atveseļojās. Apmeklētājas pie viņa nenāca, izņemot resno zinātnieci, bet viņš ari neilgojās pēc tādām. Viņš atkal un atkal pārcilāja prātā atmiņas par taniem, ar kuriem bija runājis. Nē, ne taniem. Ar astazoiem. deģenerātiem, siltasiņu slepkavām. Miesa no viņa miesas. Tani. Tie paši ļaudis, tie paši radījumi. Viņam bija divēja piederība, ko jauneklis līdz šim nebija izpratis un tagad lauzīja galvu. Protams, viņš pats bija tanus, jo savulaik - agrā bērnībā - esot atvests uz šejieni no citurienes. Tomēr tas noticis tik sen, tik daudz ūdeņu aiztecējis kopš tā laika, ka jebkura atmiņa par to izkūpējusi. Tās vairāk šķita atmiņas par atmiņām, it kā tas būtu kaut kas tāds, par ko viņam stāstits, nevis paša pieredzēts. Kaut ari fiziski Keriks nebija jilanē, jau sen viņš domāja, kustējās, runāja kā jilanē. Tomēr ķermenis joprojām bija tanu ķermenis, un sapņos viņš dažkārt uzturējās savu sugasbrāļu vidū. Šādi sapņi satrauca, pat biedēja, bet, par laimi, viņš pēc pamošanās no tiem neko daudz neatcerējās. Arī atcerēties tanu vārdus viņš vairs nespēja, lai kā ari pūlētos, jo pat tie, kurus pats bija runājis, slimības laikā izrādījās izkrituši no galvas.

Ja neskaita Inlēnu nemitīgo kluso klātbūtni, Keriks bija atstāts pilnigā vie­natnē. Vienīgā apmeklētāja palika Akotolpa, un jaunekli tas pārsteidza.

-  Vai viņas joprojām ir ārpus pilsētas - visas tās, kuras iznicina astazous? - viņš kādu dienu jautāja.

-  Nē. Jau divi desmiti dienu, kopš viņas ir atpakaļ, ja ne vairāk.

-  Bet neviena pat nepavīd redzeslokā, pat fārgaja ne, un neviena bez tevis arī neatnāk.

-   Protams, ne, - Akotolpa stingri iekārtojās uz savas astes, visus četrus īkšķus savija kopā un omulīgi atbalstīja uz sava vidukļa tauku blīvas.

- Tu maz zini par jilanē, labi ja tik, cik šī atstarpe starp maniem īkšķiem, - viņa saknieba tos cieši kopā. - Tu dzīvo mūsu vidū, bet nenieka nezini.

-  Es nekas neesmu, es nenieka nezinu. Tu zini visu. Es ar lielu prieku kaut ko uzzinātu.

Kerika teiktais nebija kaila pieklājības frāze. Viņš maldījās pa sadzīves mīklu džungļiem, pa neatbildētu jautājumu labirintiem. Lielāko daļu dzīves puisis pavadījis šeit - šajā noslēpumu pilsētā. Jilanē dzīvi caurvija aizspriedumi un zināšanas, ko, kā rādās, katra zināja, bet neviena neapsprieda. Ja lišķība un pieglaimība var izvilināt no treknās būtnes kādu atbildi, Keriks bija gatavs šķobīties vissmieklīgākajās padevības pozās.

-   Jilanē neslimo. Slimības nopļauj tikai zemākos dzīvniekus, kā tevi. Es pieļauju, ka savulaik ir bijušas arī slimības, kas skārušas mūs, bet tās jau sen izskaustas, kā, piemēram, drudzis, kas aiznesa līdzi dažas no pirmajām šajā krastā iznākušajām jilanē. Traumu gadījumos infekcijas var iekļūt brūcēs, bet tās tūdaļ tiek apkarotas. Tava slimība tiktāl samulsinājusi stulbās fārgajas, kuras nespēj to nedz apjēgt, nedz pieņemt, ka viņas to ignorē, un lidz ar to arī tevi. Man, turpretī, darba specifika ar visām dzīvības formām liek būt imūnai pret tamlīdzīgām blēņām.

Viņa neslēpa dziļu apmierinājumu, un Keriks steidza vispārējos vilcienos piekrist.

-  Tev noslēpumu nevaid, Augstība, - viņš vedināja. - Vai sekls zemes tārps drīkst patērēt tavu inteliģenci, uzdodot vēl jautājumu?

Akotolpa nevērīgi deva atļauju.

-  Vai starp vīrišķiem plosās sērga? Hanalē es dzirdēju, ka daudzi liedagā zaudē dzīvību.

-  Vīrišķi ir truli un bez jēgas kulsta mēles. Jilanē šādus jautājumus apspriest nav ļauts.

Akotolpa šķelmīgi piemiedza aci Kerikam, vienlaikus pievēršot otras acs skatu Inlēnu masīvajai mugurai, un sakārtoja domas.