RIETUMOS NO ĒDENES

-  Parādi! - Vaintē pastiepa roku. Viņas palīdzes un fārgajas saspiedās tuvāk, tīkodamas kaut ko saskatīt, bet žests lika viņām atkāpties. Stalana pasniedza attēlus - rūpigi, pa vienam, sīki izskaidrojot, kas katrā redzams.

-  Šie ir pirmie. Redzamas dziļās ielejas, kur astazoi parasti ziemo. Bet pērn- ziem ielejas palika iekaltas ledos. Tā arī nepienāca atkusnis, kas līdz ar jaunu gadalaiku atnestu dzīvību, tāpēc astazoiem jādodas uz dienvidiem gādāt iztiku.

«Uz dienvidiem, tālāk no neierastās spelgoņas,» Vaintē prātoja, «tāpat kā mēs bēgam uz dienvidiem no Inegbanas bargajām ziemām.» Viņa aizgainīja šo derdzīgo domu, vēl lāgā to pat neiedomājusies. «Starp šiem diviem faktiem nav nekādas līdzības, tāpat kā starp jilanē un astazoiem. Tā ir tīra sagadīšanās. Galvenais, ka tiem radijumiem jānāk uz dienvidiem iztikas meklējumos.» Viņa ierunājās balsī:

-  Uz dienvidiem! Tur viņi mums neizspruks!

-  Tu tiešām pareizi redzi nākotni, eistaā. Ja viņi paliek, tiem jānomirst badā. Ja nepaliek, kāpēc mums nedoties pretī, lai viesus suminātu?

-  Un kad?

-  Nu jau drīz. Palūk! Lielie zvēri, kas velk baļķus ar ādām. Viņi virzās lejup no kalniem. Te ir zāle, bet pērnā - tā, kura pa ziemu mirusi. Šis baltais te, šajās bedrēs, ir ciets ūdens. Viņiem jānāk vēl tālāk uz dienvidiem.

-  Tā viņi arī darīs. Vai tu visu esi sagatavojusi?

-  Esmu gan. Pārtika ir sasaiņota, laivas pabarotas, bruņotās fārgajas turam gatavībā.

Pielūko, Iai tā ari paliktu!

Vin.a atlaidai stalanu, nekavējoties aizmirsdama viņu un domās pinveisdiiin.i:. gaidāmajam notikumam. Šoreiz viņas dosies tālu iekšzemē un hii:, projām visu vasaru. Viņas nevarēs vest līdzi pārtiku tik ilgam laikam… Vai viņām būtu jāgādā par krājumu periodisku atjaunošanu? Vai jāgūst iztika pašām? Tas būtu vienkāršāk, turklāt ar katru dzīvnieku, ko viņas nokautu, par vienu mazāk paliktu astazoiem. Tomēr jāņem līdzi arī konservētas gaļas rezerve, lai medibas nekavētu pārvietošanos. Viss jāizsver ļoti rūpīgi. Jāiegūst arī gūstekņi. Putns savos lidojumos uz labu laimi varētu būt uzgājis tikai atsevišķus astazou bariņus. Gūstekņu iztaujāšana palīdzētu nonākt no viena bara pie otra, līdz visi būtu iznīcināti.

Viņa ar žestu pieaicināja kādu fārgaju.

-  Atsūti pie manis Keriku!

Domas atkal vērpās ap pasākumu, līdz viņa pamanīja, ka ieradies Keriks.

-  Pastāsti nu, kā ar veselību? - viņa mudināja. - Tu esi tievāks nekā parasti.

-  Esmu gan, bet vājums ir jau pāri, čūlu rētas aizvilkušās. Ik dienas es lieku šai treknulei Inlēnu cilpot kopā ar mani līdz laukiem. Viņa svarā krītas, es -

pieņemos.

-  Mēs drīzumā dodamies uz ziemeļiem. Tu arī.

-  Kā eistaā teiks, tā darīšu.

Keriks to pateica stingri saskaņā ar etiķeti un devās projām, neatklājot nekādas izjūtas, tomēr domas, kas viņu urdīja, stipri kontrastēja ar vienaldzīgo ārieni.

Viņš alka piedalīties šajā karagājienā, bet vienlaikus baidījās no tā. Atmiņas par iepriekšējo ceļojumu bija daļēji izdzēsusi slimība un tās radītās ciešanas. Visvieglāk bija pašos slimibas krizes brīžos, kad visas atmiņas par notikušo aizskaloja bezsamaņa. Toties pēc tam nāca ilgstošā sirgšana, sāpes krūtīs, čūlas uz visa ķermeņa. Viņš zināja, ka jāēd, bet nespēja. Viņš tik tikko apzinājās, ka augums izdilst un nāve stāv tepat lidzās, bet jutās pārāk nespēcīgs, lai tam pretotos. Tikai sākoties pakāpeniskajai, sāpīgajai atlabšanai, viņš atkal spēja domāt par ēdienu.

Tas nu ir garām, un pagājībā tam arī jāpaliek. Kaut arī Keriks joprojām pret vakaru ļoti nogura, vājums ar katru dienu mazinājās. Viss būs kārtībā! Viņš ies kopā ar pārējām un sastaps citus astazous, ar ko aprunāties. Jau ilgāku laiku jauneklis nebija ļāvies šīm domām, bet šobrīd viņu savā varā turēja savāds uzbudinājums, un viņš kvēloja alkās uzsākt ceļu. Atkal viņš runās ar taniem un šoreiz atcerēsies jau vairāk vārdu. Domu par šo saskarsmi pavadīja savāda, neizskaidrojama degsme, kas dzina viņu pielikt soli, līdz Inlēnu atturīgi iebilda.

Jau pēc dažām dienām ekspedīcija devās uz ziemeļiem - agrāk, nekā sākotnēji plānots, jo šoreiz nāksies pārvietoties lēnāk. Vaintē gribēja pārbaudīt, vai viņas spēj pa ceļam nodrošināt sevi ar gaļu. Pirmajā dienā viņas uzsāka nakts apmetnes veidošanu uz klinšaina krasta jau agrā priekšpusdienā. Stalana ar labākajām medniecēm nervozu fārgaju pavadībā nekavējoties devās mežā.

Jau krietni pirms tumsas viņas atgriezās, un fārgaju plecus nospieda stirnu kautķermeņi. Keriks divainā satraukumā vēroja, kā viņas nāk un rūpīgi nogulda briežus eistaā priekšā.

-  Jauki, pat ļoti jauki, - Vaintē apmierināta dudināja. - Tev, Stalan, patiešām dots trāpīgs vārds, jo medībās tev līdzīgas nav.

Mednieks! Keriks nekad agrāk nebija iedziļinājies šā vārda nozīmē. Mednieks. Doties mežā, zagšus lavīties pa līdzenumiem, nonāvēt…

-  Es arī gribu medīt, Stalan! - jauneklis neskanīgi teica, kā skaļi domādams. Viņš pieliecās, lai paceltu pie kājām guļošo hezocanu, bet Stalana to rupji aizspēra ar kāju. Skarbs un kategorisks atteikums.

-  Astazous ar hezocanu nogalina, un ciešāka sakara starp šim būtnēm nevar būt!