RIETUMOS NO ĒDENES

Herilaks purināja galvu, cenšoties nokratīt asinis no acīm. Keriks pastiepa roku un vieglītēm noslaucīja tās. Siltās ādas pieskāriens atgādināja viņa paša ādu. Keriks nodrebēja pie visām miesām un, savādu izjūtu pārņemts, sakrampēja rokas.

-  Tu adresēji viņiem kaut kādas skaņas, - Herilaks turpināja, - un staipīji augumu tāpat kā viņi. Tu proti sarunāties ar viņiem, vai ne?

-  Tu atbildēsi uz maniem jautājumiem. Tu neesi tas, kurš jautās.

Herilaks ar to nebija mierā, tomēr saprotoši pamāja.

-  Viņi vēlas, lai tu strādā viņu labā. Cik sen tu jau esi pie viņiem?

-  Nezinu. Pulka vasaru… Ziemu…

-  Viņi visu šo laiku slaktējuši tanus, Kerik. Mēs arī viņus apkaujam, bet ar to nav gana. Reiz es redzēju zēnu maragu gūstā. Vai viņiem ir daudz šādu gūstekņu?

-  Viņiem nav gūstekņu. Tikai es… - Keriks aprāvās pusvārdā, un atmiņā uzplaiksnīja sen aizmirstā bārdainā seja starp kokiem.

-  Viņi tevi sagūstīja un uzaudzināja, vai ne? - Herilaks gandrīz čukstēja. -Tu vari ar viņiem sarunāties. Mums vajag tavu palīdzību, tu esi nepieciešams taniem… - Viņš ieraudzīja, kas karājas Kerikam ap kaklu, un uz brīdi apklusa. Izklausījās, ka viņam aizžņaugta rīkle.

-  Pagriezies pret gaismu, manu zēn! Tev ap kaklu - vai tas ir tavs?

-  Mans? - Keriks pārjautāja, pieskārdamies naža vēsajam asmenim. - Droši vien. Viņi saka, ka tas bijis man ap kaklu, kad es nokļuvu pie viņiem.

Herilaks sāka balsī pārcilāt atmiņas, un viņa balss skanēja kā no tālienes.

-   Debessmetāls. Es biju starp tiem, kas redzēja to nokrītam no gaisa, kas meklēja un atrada to. Es biju klāt, kad izgatavoja nažus, kad tos ar akmeņiem izzāģēja no metāla, izkala un izvilēja. Pag… Patausti zem maniem apsējiem, jā, jā, te, priekšā… Izvelc ārā!

Siksniņā karājās metāla nazis. Keriks to apmulsis sažņaudza. Tieši tāds kā viņam! Tikai divreiz lielāks.

-  Es redzēju, kā tos izgatavoja. Lielāku - medniekam, samadaram, mazāku - viņa dēlam. Dēla vārds kā zēnam bija Keriks… Varbūt. Es neatceros. Bet tēvs… Man ļoti tuvs cilvēks. Viņu sauca Amahasts. Daudzus gadus vēlāk es atradu debessmetāla nazi viņa kaulu atliekās. Starp Amahasta kauliem.

Keriks spēja vien stingā, baiļpilnā klusumā noklausīties, kā izrunā šo vārdu. Vārdu, kurš atnāca sapnī un izzuda atmostoties.

-  Amahasts…

Amahasts. Šis vārds kā aizbīdnis atbrīvoja atmiņu straumi, kas nu klusu vēlās pār Keriku. Karus, viņa mastodonts, kuru nokāva, viņam klātesot. Tēvs, Amahasts, - nogalināts līdz ar visu samadu. Atmiņu aina izplūda un sakusa ar īstenību - šiem liķiem, kas mētājās visās malās. Slaktiņš, gadi… Daudz gadu jau aizritējis. Caur šīm atmiņām nemanāmi izlauzās mednieka vārdi:

-  Nogalini viņus, Kerik, nogalini, kā viņi nogalināja mūs. Mūs visus.

Keriks apcirtās un, neievērodams Inlēnu, kura meimuroja pakaļ, metās bēgt no mednieka un viņa balss, projām no šiem atmiņu plūdiem. Bet glābiņa vairs nebija. Viņš spraucās starp bruņotajām fārgajām līdz zāļainas nogāzes virsotnei, kur pavērās skats uz okeānu, sakņupa zemē, apkampa ceļus un blenza selgā neredzošām acīm.

Patiesībā viņš redzēja Amahastu, savu tēvu. Un savu samadu. Sākumā ne­skaidri, bet pamazām iezīmējās aizvien taustāmākas detaļas. Atmiņas nebija zu­dušas; tās izrādījās tikai apraktas un noslāpētas, bet joprojām dzivas. Acis pildīja bērna asaras. Gara acīm skatot sava samada asiņaino bojāeju, asaras, ko viņš nebija izlējis, bērns būdams, tagad riesās zem plakstiem un ritēja lejup pa vai­giem. Šī aina salija ar Herilaka svaigi apslaktēto samadu… Lai izdzīvotu šos ga­ros gadus pie jilanē, viņam tas viss bija jāaizmirst. Viņš bija izdzīvojis, aizmirsis…

Bet tagad viņš atmiņās pats sev šķita kā divi cilvēki: astazous, kurš runā kā jilanē, un mazs tanu zēns.

Zēns? Viņš palūkojās uz savām rokām, salieca pirkstus… Viņš vairs nebija zēns. Šajos ilgajos gados viņš bija izaudzis. Nu viņš bija virs, tikai nenieka nezināja par vīra dzīvi. Pār viņu nāca apskaidrība: tēvs un citi mednieki, atmiņās tik lieli, droši vien bijuši viņa augumā.

Pielēcis kājās, Keriks dusmās skaļi un izaicinoši ierēcās. Kas viņš tāds?! Kur tāds radies?! Kas ar viņu notiek?! Izjūtu virpulī viņš tomēr atskārta, ka kaut kas velkoši sažņaudz viņa kaklu. Viņš neizpratnē pagriezās un atklāja, ka Inlēnu vieglītēm rausta sasaiti. Plaši ieplestās acis un drebelīgās kustības liecināja, ka Kerika savādā rīcība viņu uztrauc un biedē.

Keriks bija gatavs viņu nonāvēt.

-   Marags! - viņš kliedza, jau ceļot augšup delnā sažņaugto ieroci. Tomēr niknums apdzisa kā uzliesmojis, un puisis kaunīgi nolaida šaujamo. Šī vienkāršā radība, vēl vairāk cietumniece nekā viņš pats, bija pilnīgi nekaitīga.

-  Dzīvo mierā, Inlēnu, - viņš noteica. - Viss ir kārtībā. Dzīvo mierā.

Nomierinājusies Inlēnu atkal atsēdās uz savas astes un omulīgi blisinājās

pret vakara sauli. Keriks raudzījās viņai garām uz noru, kur gaidīja Herilaks.

Ko gaidīja? Atbildi, protams. Atbildi uz jautājumu, uz ko Keriks nespēja atbildēt, kaut arī jautājums bija pilnīgi skaidrs.