RIETUMOS NO ĒDENES

Keriks nejutās tik piekusis kā ceļabiedri. Viņš labi apzinājās, kas notiek un kur atrodas: kalnu pakājē tieši pie jūras. Viņi bija bēguši skriešus, līdz Inlēnu vairs nespēja paskriet, un, tiklīdz viņa apstājās, saļima arī Herilaks. Bēgšanas laikā Kerika paniskā apmātība pamazām gaisa, atbrīvojot vietu stindzinošām bailēm.

Ko viņš izdarijis?!

Šis jautājums vienlaikus bija arī atbilde. Keriks saprata, kas noticis. Viņš iznīcinājis pats sevi. Viņš noslepkavojis eistaā. Tagad, kad spējās emocijas apsīkušas, viņš vairs nesaprata, kas tā par apmātību, kas dzinusi uz tik ārprātīgu soli. Ar vienu pašu šķēpa triecienu viņš pārcirtis visas saites, kas turējušas viņu pie jilanē, un ikvienas jilanē naidu vērsis pret sevi. Dzīve, kādu viņš to pazinis, nu ir galā, tāpat kā pati Vaintē. Viņam nav atpakaļceļa uz Alpīsakas ērtībām, uz viņam tik pierasto vieglo dzivi. Nākotni veidoja tukšums un migla ar vienu vienīgu drošu orientieri - nāvi. Nodrebējis drūmās priekšnojautās, viņš pagriezās un pašķīra krūmus, lai palūkotos lejup uz nogāzi. Nekas nekustējās. Nekas neliecināja par vajāšanu. Vēl jau ne, bet šaubu nebija - tā neizpaliks. Eistaā slepkavam vis neļaus izsprukt nesoditam.

Atgriešanās nav iespējama. Pēc visa, ko viņš izdarījis… Pagātnei pārvilkta svītra. Tagad viņš ir izstumtais, jilanē starp astazoiem. Vientuļāks nekā jebkad.

Viņa domas pārtrauca Herilaka balss, un pagāja krietns brīdis, līdz viņš spēja izlobīt vārdu jēgu.

-  Tev labi sanāca, Kerik. Tīrs dūriens. Nožmiedzi to, kurš visus komandēja.

-   Komandēja… Maigi teikts! Vadoni, pilsētas galvu, visaugstāko virsaiti! - Kerika balss zaudējuma apjausmā skanēja stivi.

-  Jo labāk!

-  Labāk? Viņas nāve nozimē arī manu nāvi!

-  Viņas? Pretīgais marags bija mātīte? Neticami…

-  Viņas visas ir sievietes. Vīriešus tur ieslēgtus.

Herilaks paslējās uz elkoņiem un salti pavērās uz Inlēnu.

-  Tu teiksi - arī šī ir mātīte?

-  Visas.

-  Padod šķēpu. Tūdaļ būs par vienu mazāk.

-  Nē!

Keriks parāva šķēpu uz savu pusi, pirms vēl Herilaka pirksti paspēja to sakampt.

-  Tikai ne Inlēnu! Viņa ir pilnīgi nekaitīga, tāda pati gūstekne kā es. Viņu tu neaiztiksi!

-  Kāpēc ne? Vai tad ne viņai lidzīgie iznīcināja manu samadu, nokāva visus kā vienu? Dod šurp šķēpu! Es viņu nokaušu, un tu būsi brīvs. Cik ilgi, tavuprāt, tu staigāsi, sasaistīts ar viņu?

-  Tu nedarīsi viņai pāri, skaidrs?

Keriks pats brinījās par savām siltajām jūtām pret Inlēnu. Līdz šim viņa bijusi tukša vieta. Viņš to manīja tikai pārvietojoties - kā traucēkli. Toties tagad viņas klātbūtne sniedza tādu kā drošības sajūtu.

- Ja nevēlies viņu nomušīt, tad pastrādā ar uzgaļa šķautni! Pārgriez taču saiti!

-  To nevar pārgriezt. Skaties! Akmens nespēj to pat ieskrambāt. - Viņš bez panākumiem vīlēja gludo, cieto virsmu. - Daži tava samada ļaudis izbēga. - Šāda saruna varētu likt Herilakam uz brīdi aizmirst Inlēnu. - Tā man teica. Man teica arī, ka viņiem seko.

-  Tu zini arī, kuri tie ir? Un cik daudz?

-  Neko nezinu. Tikai to, ka daži aizbēga.

-  Tad man jāpadomā. Lai kuri arī tie būtu, viņi neies tālāk uz dienvidiem. Paši zina, ka labāk tā nedarīt. Viņi atgriezīsies pa to pašu ceļu, pa kuru ieradāmies. Jā, tieši tā. Atpakaļ savās pēdās līdz tuvākajam ūdenim - strautam, pie kura mēs pārlaidām pagājušo nakti. Ari mums jādodas turp. - Viņš pacēla skatienu uz Keriku. - Vai mums sekoja?

-  Es visu laiku ausījos. Manuprāt, neviena mūsu izbēgšanu pat neredzēja. Bet viņas būs klāt. Viņas ir labas pēddzines. Man vis neļaus izsprukt pēc tā, ko esmu pastrādājis.

-   Velti gausties. Te taču tfiņu vēl nav. Bet mēs nebūsim drošībā, kamēr pienācīgi neattālināsimies no piekrastes. Šajā paugurainā mūs var atrast, ja reiz, kā tu saki, viņām ir kāda nojēga par pēdu dzīšanu.

Herilaks mēģināja piecelties, bet tas izdevās tikai ar Kerika palīdzību. Viņš izberzēja no acīm sarecējušās asinis un pavērās visapkārt.

-  Dosimies turp, pa šo ieleju. Ja iesim pa to uz ziemeļiem un tālāk šķērsosim kaupri, tad nonāksim apmetnes vietā pie strauta. Ejam!

Visu atlikušo dienas daļu viņi virzījās ļoti lēnām, jo nācās piemēroties Herilaka ļodzīgajai gaitai, tomēr abi spītīgi turpināja gājienu, kaut arī nemanīja nekādu vajāšanas pazīmju. Viņi kāpa augšup pa zāļainu nogāzi, te pēkšņi Herilaks apstājās, pacēla galvu un ošņāja gaisu.

-  Stirnas, - viņš teica. - Mums nav ko ēst. Un es nedomāju, ka mums seko, - un pat ja seko, izdevību nevar laist garām. Tu, Kerik, jaudāsi pievārēt pamatīgu buku.

Keriks palūkojās uz savu šķēpu, pasvārstīja to rokā.

-  Es neesmu metis šķēpu kopš zēna gadiem. Nav vairs iemaņu.

-  Viss atgriezīsies.

-  Ne šodien. Tu taču pats proti, Herilak. Vai pietiks spēka?

Viņš pasniedza šķēpu, un Herilaks satvēra to.

-  Ja man vairs nav spēka medīt, zini, ka esmu miris. Bet tu noteci lejā pie strauta - tur, aiz kokiem -, vēro apkārtni un gaidi manu atgriešanos.