RIETUMOS NO ĒDENES

Kas viņš ir? Fiziski - tanus. Vīrs ar bērna domām, kurš nekad nav izaudzis kā tanus. Ja tā padomā - tas nu būtu skaidrs un acīmredzams. Šis zēns, lai izdzīvotu, kļuva par jilanē. Ari tur neskaidrību nav. Jilanē savā dvēselē, tanus - vērotājam no malas.

Tiktāl sarežģījumu nav. Bet tālāk… Kas ar viņu notiks tālāk? Ja viņš neko nedarīs, tad dzīve ari turpmāk ritēs apmēram tāpat, kā lidz šim. Viņa stāvoklis paliks augsts, tieši pie eistaā elkoņa, drošībā un godā. Kā jilanē.

Bet - vai viņš to vēlas? Vai tā ir viņa nākotne? Nekad agrāk viņš nebija prātojis par tādām lietām, pat nenojauzdams, ka varētu nobriest tamlīdzīgs kon­flikts. Viņš paraustīja plecus, kā nokratīdams neredzamu nastu. Pārāk daudz jāizlemj tik isā bridi. Viņš bija radis visu lēnām salikt pa plauktiņiem. Viņš darīs, kā Vaintē lika: iztaujās astazou. Gan jau vēlāk būs laiks pārcilāt šis pretrunas, bet šobrīd viņam jau galva sāpēja.

Izrādījās, ka nekas nav mainījies. Herilaks sasiets gulēja zemē un trīs fārga­jas stāvēja sardzē bezierunu paklausībā. Keriks pavērās lejup uz mednieku un pūlējās kaut ko pateikt, bet vārdi nenāca. Herilaks pirmais pārtrauca klusumu.

-  Dari, kā es saku! - viņš čukstēja. - Nogalini maragus, atbrīvo mani un bēdz kopā ar mani! Uz kalniem, pretī ziemas sniegiem, raženām medibām, ugunsku­ram teltī. Atgriezies pie savējiem!

Lai arī tikai izčukstēti, vārdi atbalsojās Kerika galvā kā pērkona rībiens.

-  Nē! - viņš iekliedzās. - Tu klusēsi! Tu atbildēsi uz maniem jautājumiem, un tikai! Nelūgts tu nerunāsi…

-  Tu esi zudis, manu zēn, zudis, bet ne aizmirsts. Viņi centušies padarīt tevi par sev līdzīgo, bet tu neesi viņējais. Tu esi tanus. Tieši šobrīd tu varētu atgriezties pie samada.

Keriks nikni klaigāja, pavēlot Herilakam klusēt, bet nespēja apslāpēt ne med­nieka balsi, nedz arī vārdu jēgu. Tomēr viņš nepadevās. Izšķirošo soli spēra fārgaja - tā, kura joprojām turēja rokā mednieka šķēpu. Viņa neko nesaprata, bet redzēja, ka risinās konflikts. Atminējusies eistaā sākotnējos rīkojumus, viņa metās talkā un vairākas reizes ieblieza Herilakam pa ribām.

-  Nē! - Keriks skaļi ierēcās tanu mēlē. - Tu nedrīksti!

Viņa roka vadija ieroci gandrīz neapzināti; fārgaja sakņupa un izlaida garu. Joprojām dusmu ārprāta varā viņš pagriezās un izšāva arī uz otru fārgaju, kas, neticīgi iepletusi muti, nogāzās zemē. Trešā lūkoja celt pretī savu ieroci, bet sabruka līdz ar citām. Keriks turpināja haotiski spaidīt hezocanu, līdz dzelkšņi kā sari noklāja fārgaju līķus. Tukšo ieroci Keriks aizmeta projām.

-  Re, pacel šķēpu! - Herilaks pavēlēja. - Pārgriez manas saites!

Keriks pieklupa pie fārgajas un izrāva šķēpu no tās nedzīvā tvēriena, inlēnu klumburoja līdzi. Jauneklis atbrīvoja Herilaka potītes un plaukstas.

-  Kas ir? Kas te notiek! - nikni uzsauca Vaintē.

Keriks apcirtās un redzēja to slejamies pār viņu. Mute vaļā, zobi mirdz… Tikai tagad viņš pirmo reizi miglaini atminējās, kā šie zobi pārplēsa meitenes rīkli. Redzēja šīs pašas zobu rindas virs sevis, kad Vaintē jāteniski sēdēja uz viņa, apmierinājumā rēkdama. Abpusējā apmierinājumā, jo arī viņu tas tīkami satrauca.

Tīksme un riebums - tagad viņš atminējās abus.

Vaintē kaut ko teica, bet Keriks nedzirdēja. Viņa izkliedza kādu rīkojumu, ko viņš noteikti nespētu izpildīt; tāpēc viņš aizgriezās.

Turpmākā rīcība bija tik dabiska un tik likumsakarīga, ka neprasīja ne pārdo­mas, ne pūliņus. Šķēps paslējās, šāvās uz priekšu un iegrima dziļi Vaintē sānos. Viņa sakampa to un izrāva laukā. Izšļācās asinis, augums saliecās, un Vaintē atmuguriski krita, izzuzdama skatienam.

-  Bēdz! - Herilaks auroja, raudams Keriku aiz pleca. - Nāc man līdzi! Tu vairs nevari palikt šeit - pēc visa šitā! Tev jānāk ar mani. Tas ir vienīgais, ko tu šobrid vari!

Viņš saņēma Kerika roku un rāva viņu uz tumšo mūžameža sienu aiz noras. Keriks, mirkli pretojies, metās viņam pakaļ, brīkšķinādams paaugu un neapzināti žņaudzīdams saujā tikko paceltu šķēpu. Viņam līdzi protestēdama lumpačoja Inlēnu.

Skrējējiem izzūdot no redzeslauka, izdzisa arī viņu soļu duna. Norā atkal iestājās klusums.

Nāves klusums.

2. gramata

I

Skaļi ķērcot, gaisā uzspurdza vārnu bars, apmeta dažus plašus lokus un sasēdās atpakaļ lapotnē. Vēju gandrīz nemanīja, un pēcpusdienas tveice kļuva spiedīga, tomēr bērzu un ozolu biezā lapotne sniedza pavēni, kura mieru traucēja tikai atsevišķi šaudīgi saules zaķīši, sabirzdami pret leknās zāles ceriem un sijādamies pār biezo zemsedzi.

Pat Herilaka spēki bija izsīkuši, ievainojumi no jauna atvērušies un asinis saķepējušas matus un bārdu, kas netīrās lēkšķēs lipa viņam pie sāniem. Viņš aizvēra acis un atlaidās; krūtis nevienmērīgi cilājās.

Herilakam pretī atlaidās Inlēnu, neviļus atdarinādama viņa pozu, un atkāra žokli, cenšoties atdzesēt savu ķermeni pēc nepatīkamās piepūles tveicē.