RIETUMOS NO ĒDENES

Keriks sarāvās. Viņš nebija domājis par slepkavības ieroci; viņu interesēja tikai medības. Vaintē iejaucās, pirms vēl Keriks bija sagatavojis atbildi.

-  Vai tava atmiņa, Stalan, ir tik isa, ka esi aizmirsusi, kura šeit izriko? Atdod Kerikam savu ieroci! Izskaidro šim astazoum, kā tas lietojams!

Pavēles vara sastindzināja Stalanu. Vaintē neatslābināja pavēlošo spriedzi pozā, ar kuru teikums bija beidzies. Ļoti svarīgi, lai visas jilanē - pat tik augsta ranga kā Stalana - neaizmirstu, ka viņa vienīgā ir eistaā. Turklāt viņai patika kūdīt šos divus vienu pret otru, jo viņu savstarpējais naids bija tik uzjautrinoši spīvs!

Stalanai atlika tikai pakļausit. Viņa negribīgi pasniedza ieroci Kerikam, un fārgajas pavirzījās tuvāk, kā allaž, kad kaut ko skaidroja.

-  Šis radījums ir hezocans, izaudzēts un izkopts par ieroci.

Keriks bijīgi satvēra vēso, tumšo nūju rokās un sekoja Stalanas rāditājīkšķim.

-  Kamēr jauni, tie ir kustīgi, un galējo veidolu ieņem, tikai pilnībā pieauguši. Kājas atrofējas, mugurkauls saaug un radījums top šāds. Tas jābaro, citādi nosprāgs. Te ir mute, - viņa piegrūda īkšķi melnām lūpām, - kuru nedrīkst sajaukt ar atveri, pa kuru ielādē dzelkšņus. Dzelkšņus ievāc no krūmiem un izžāvē - nekustini roku!

Stalana izrāva ieroci no Kerika tvēriena un turēja, lidz atguva savaldību. Tikai eistaā tieši aiz muguras lika viņai sevi pārvarēt. Ja viņi būtu divatā, astazous jau būtu notriekts zemē. Atsākot runu, viņas balss skanēja vēl čērkstošāk.

-  Šis ierocis nogalina. Atliek tikai sažņaugt viņa ķermeni vienā rokā - te, kur tava roka jau atrodas, - un ar otras īkšķi saspiest tā pamatni - šeit.

Atskanēja ass sprakšķis, un dzelksnis, nevienu neapdraudot, aizlidoja jūrā.

-    Šeit tiek ielādēti dzelkšņi. Kad hezocans saņem vajadzīgo impulsu, tas N izdala niecīgu porciju sekrēta, kurš momentāni pārtop tvaikā, ar lielu spēku

izgrūžot dzelksni. Ielādēšanas brīdī dzelkšņi ir nekaitīgi. Toties, virzoties caur stobru, dzelksnis notrinas gar dziedzeri, kurš izdala tik spēcigu indi, ka pilnīgi nesaredzama pilīte vienā mirklī nogalina tik lielu dzivnieku kā nenitesks.

-  No tevis iznāks lieliska skolotāja, - Vaintē iestarpināja ar žultainu apbrīnu, piešķirot vārdiem daudznozīmību. - Tagad vari ari beigt.

Stalana nosvieda hezocanu pie Kerika kājām un naski apcirtās. Tomēr ne tik strauji, lai viņš nepamanītu svelošo naidu viņas kustībās. Šīs jūtas bija spēcīgas un abpusējas. Iepazīstot ieroci un dīdoties nākamo medību gaidās, Keriks drīz vien piemirsa neseno incidentu; tiesa gan, ne tik pilnīgi, lai atļautos nokļūt Stalanas tuvumā, vienlaikus atrodoties ārpus pārējo redzeslauka. Tagad būtu gudrāk allažiņ uzturēties tālāk no mednieces, it īpaši medību laikā. Indīgie dzelkšņi Keriku var ķert tikpat viegli kā jebkuru citu dzīvnieku.

Kad nākamajā dienā pienāca laiks medibām, Keriks izvēlējās ceļu tikai pēc tam, kad redzēja, kurp dodas Stalana un pārējās, proti, viņš aizgāja pretējā virzienā. Iespēja kļūt par negadījuma upuri nevilināja.

Lempīgā Inlēnu saites galā medības neatviegloja, bet Keriks darīja, ko spēja. Palīdzēja arī zināma veiksme, un turpmākajās dienās, atgriežoties pludmalē, Inlēnu stiepa ne vienu vien stirnu. Tomēr par pašām stirnām svarīgākas bija izjūtas, kas viņu pārņēma, caur augsto zāli lavoties pie medījuma. Tā bija augstākā bauda. Viņš pat nepamanīja, pa kuru laiku paspējis nogurt; ēstgriba izrādījās tikpat negausīga, cik miegs - dziļš. Ceļā uz ziemeļiem medības turpinājās, un ik dienu Keriks pamanīja, ka prot atkal kaut ko jaunu. Tajā brīdī, kad viņi no okeāna iegriezās platā upē, viņš jau jutās tikpat stiprs kā senāk. Pagāja tikai dažas dienas, un jilanē jau piedzīvoja savu pirmo kauju, pirmo šīsvasaras slaktiņu.

Keriks pa to laiku uzturējās savā parastajā vietā - apmetnē upes krastā. Putna izdarītajos uzņēmumos varēja redzēt, ka astazoi gar upi virzās šurp, tāpēc slēpnis bija iekārtots ļoti rūpīgi. Tā nebija Kerika darīšana. Viņš sakrustotām kājām tupēja zemē, ar nagu knibināja vaļā hezocana muti un bāza tajā gaļas kri­patiņas, domādams par nākamajām medībām. Inlēnu ir tik trokšņaina! Labi vēl, ka iemācījusies apstāšanās brīžos stāvēt klusu un nekustīgi. Viņš nākamreiz apies sastaptajam stirnu ganāmpulkam ar lielu līkumu, apgulsies pa vējam no viņiem un nogaidīs. Stirnas manīsies tālāk no citām medniecēm un uzskries viņam tieši virsū. Tas ir labs plāns.

Viņa prātuļošanu pārrāva attāls spiedziens. Pat Inlēnu salēcās un palūkojās apkārt. Kliedzieni atkārtojās, kļuva skaļāki un tuvāki. Keriks pielēca kājās, sažņaudzis ieroci abās rokās šaušanas gatavībā. Atkal atskanēja brēciens, kuru pavadija smagi būkšķi.

Pār augsto krastu pārvēlās griezīgs ķērciens, un tūdaļ arī iznira milzīga galva. Gari, balti triekņi, pacelts snuķis, apdullinoša, spalga taurēšana…

-  Nošauj astazou! - Inlēnu lūdzās. - Nošauj, nošauj!

Keriks piesvieda hezocanu pie acs un skatījās gar to uz dzīvnieka tumšo, pētošo aci.

-  Karus… - viņš noteica un uguni neatklāja. Inlēnu izbailēs vaimanāja.