RIETUMOS NO ĒDENES

Mastodonts no jauna pacēla snuķi un notaurējās, apgriezās un izzuda ska­tienam.

«Karus.» Kāpēc viņš tā teica? Ko tas nozīmēja? Milzīgais radījums bija licis viņam iztrūkties, tomēr nenieka nebiedēja. Un savādais vārds - Karus; tas uzjundīja veselu atmiņu jūkli. Gan siltu un mājīgu, gan nāves saltu. Keriks nodrebēja un aizgainīja tās. Cīņa, šķiet, risinās jau ļoti tuvu. Lielo, pinkaino zvēru sabiedējis tuvās kaujas troksnis. Keriks jutās priecīgs, ka nav to nogalējis.

-  Eistaā sūta mani pēc kādas, kuru sauc Kerika, - teica fārgaja, lēnām pietu­vojusies gar upes krastu. Viņu bija savainojis kāds ass priekšmets, un nokārušos roku klāja plašs apsējs. Gar sāniem lejup pa kāju ritēja asinis.

-  Nomazgājies! - Keriks pavēlēja, parāva saiti, un Inlēnu piesvempās kājās. Hezocans gaļas kriksīti bija nolocījis, un Keriks aizdarīja tam muti, jo citādi sīkie, smailie zobiņi varēja vieglītēm, bet ļoti nepatīkami iekost.

Viņi kājoja gar krastu, līdz nokļuva uz blīvi nomīdītas takas, un nogriezās sānis. Ceļā viņi sastapa vēl vairākas ievainotas fārgajas. Dažas bija apstājušās, citas saļimušas zemē, nespēdamas vairs paiet. Viena mirusi gulēja uz takas: acis plaši ieplestas, žoklis atkāries… Kauja bijusi sīva.

Tad Keriks ieraudzīja pirmos tanu līķus. Vīrieši un sievietes gulēja sakrauti kaudzē, bet zīdaiņu sīkie ķermenīši mētājās visapkārt. Aiz viņiem rēgojās mastodonts, saļimis starp pārlauztiem baļķiem saiņu un vīstokļu jūklī.

Spēcīgas emocijas - vai varbūt tieši otrādi: jūtu trūkums - apstulbināja Keriku, un viņš turpināja ceļu klusēdams. Šie te ir astazoi: tie jāapsit. Tie ir tani, - kāpēc viņiem tāds liktenis? Tie ir nolādētie astazoi, kas apslaktējuši jilanē vīrišķus un jaunuļus liedagā. Bet kāda viņam patiesībā daļa gar to visu! Viņš taču tajos liedagos savu kāju nav spēris!

Fārgaja, uzvērusies uz šķēpa kā uz iesma, gulēja, turēdama asiņainās skavās mednieku, kuram šis šķēps klausījis. Fārgaja ir jilanē, un viņš, Keriks, arī ir jilanē.

Bet… Nē, viņš taču ir tanus!

Vai tiešām viņš ir arī tanus?

Nedz atrisināsi šo mīklu, nedz arī izmetīsi no galvas… Tomēr nāksies nedomāt par to. Viņš gan reiz ir bijis zēns, bet šis zēns jau sen miris. Ja viņš grib dzīvot, viņam jādzīvo kā jilanē. Viņš ir jilanē, nevis smirdīgs astazous!

Kāda fārgaja pavilka jaunekli aiz rokas, un viņš aizklunkuroja tai nopakaļ caur līķu armādām: krituši tani, mastodonti, jilanē… Šis skats nebija izturams. Priekšā stāvēja bruņotu fārgaju pulciņš, kurš pašķīrās, lai Keriks varētu tikt garām. Aiz viņām stāvēja Vaintē, ik kustībā paužot neslēptu niknumu. Ieraudzījusi Keriku, viņa bez vārdiem norādīja uz veidojumu, kurš mētājās viņai pie kājām. Tā bija neprasmīgi izģērēta, plankumaina, apdriskāta un apveidu zaudējusi dzīvnieka āda, par kuras piederību liecināja tikai galva - izbāzta galva.

Keriks šausmās atlēca sāņus. Tas taču nav dzīvnieks! Jilanē! Turklāt - ne jau sveša. Suakaina - mērniece, kuru savulaik nogalināja astazoi! Nonāvēta, nodīrāta un vazāta līdzi!

-   Palūk! - Katra Vaintē ķermeņa kustība un izdvestā skaņa liecināja par dusmām un neremdināmu naidu. - Šī inteliģence, šis smalkums - un vei, ko tie lopiņi ar viņu izdarījuši! Es gribu noskaidrot visu, kas saistās ar šo lietu: kurš no viņiem to organizējis, cik daudzi iesaistīti, kur viņus meklēt! Tu izprašņāsi astazou, ko mēs tikko saķērām. Mums nācās tam iedauzīt sajēgu. Tas varētu būt barvedis. Patecini viņam asintiņu un izspied no viņa visu, ko šis zina, - pēc tam nositīsim. Bet ātri! Atgriežoties es jau vēlos visu zināt. Daži izspruka, bet Stalana ar med- niecēm aiztraucās pa pēdām, un gan jau driz visi būs pie vietas.

Mazā, augstu koku ieskautā noriņā, zemē nosviests, gulēja tanus ar sasietām rokām un kājām, un kāda fārgaja radijumu slānīja ar viņa paša šķēpa resgali.

-    Pamoki viņu, bet nenogalini! - Vaintē aizrādīja un aizsteidzās pretī atskrējušajai ziņnesei.

Keriks nāca tuvāk lēni, it kā pret paša gribu. Mednieks izrādijās liels, lielāks par viņu pašu; viņa kuplā bārda un matu ērkulis piekaltis asinīm. Sišana nemitējās, bet vīrs neizdvesa ne skaņas.

-  Beidz! - Keriks pavēlēja, iebakstīdams fārgajai ar hezocanu. - Paej malā!

-  Kas tu tāds?! - mednieks aizsmakušā balsī iesaucās, ieklepojās un izspļāva asiņainas zobu drumslas. - Vai esi gūsteknis, sasaistīts kā es? Bet tu runā ar viņiem… Kur tavi mati? Kas tu esi? Vai tu proti runāt?

-  Es… Es esmu Keriks.

-  Tā sauc puiku, ne mednieku. Bet tu esi liels…

-  Jautājumus šeit uzdodu es. Saki man savu vārdu.

-  Es esmu Herilaks. Tas ir mans samads. Bija mans… Viņi ir miruši, visi kā viens, vai ne?

-  Daži aizbēga. Viņus vajā-

-  Zēna vārds… - vīra balss skanēja jau maigāk. - Nāc tuvāk, puis, kas esi jau virs! Nāc, parādies! Viņi uzdauzījuši man acis, tev jānāk tuvāk. Jā, es redzu gan. Kaut arī tev zuduši visi mati, es tomēr redzu, ka tev ir tanus seja.