RIETUMOS NO ĒDENES

Herilaks izslējās, palūkoja šķēpa svaru un ļoganiem solīšiem bez skaņas attālinājās. Keriks apgriezās un nogāja strautmalā, padzērās un ar saujām aplaistīja arī savu putekļaino augumu. Inlēnu notupās un skaļi strēba, ūdenim žļurkstot starp asajiem zobiem, tad omulīgi atsēdās krastā un iebāza asti straumē.

Keriks apskauda viņas lēnprātību, - šo nesatricināmību jebkuros apstākļos. Laikam taču patikami būt tik stulbam. Viņai nebija ne mazāko iebildumu atrasties šeit, kā arī ne mazākās nojēgas par savu likteni.

Keriks apzinājās, ko pametis. Toties nākotne tinās miglā. Viņam nāksies pieņemt tās noteikumus, bet šobrīd vēl par agru no viņa to prasīt. Kā lai dzīvo bez pilsētas? Viņam ne apjausmas nebija par šādu primitīvu dzīvesveidu. Bērnības atmiņas nedarīs viņu gatavu tanu dzīvei. Viņš pat neprot sviest šķēpu.

-  Jilanē nāk, - Inlēnu konstatēja, un Keriks izbailēs pielēca kājās. Stalana ar medniecēm! Nāve… Kritušu zaru brīkšķi lika viņam atkāpties, bet tūdaļ arī viņš atvieglojumā izslējās, jo parādījās Herilaks ar ragainu bučiņu uz pleciem. Viņš to smagi nosvieda un pats sakņupa līdzās.

Keriks nikni un pārmetoši pievērsās Inlēnu. bet tūdaļ arī aptvēra, ka tā nav viņas kļūda. Inlēnu sauca par jilanē visus, kas runā. Sakot, ka tuvojas jilanē. viņa patiesībā ar to domāja kādu personu, tikai nezināja cita vārda tās apzīmēšanai.

-  Es redzēju maragus, - Herilaks paziņoja, un Kerika bailes atgriezās. - Viņi atrodas blakusielejā, viņi iet atpakaļ uz jūru. Kā rādās, viņi pazaudējuši mūsu pēdas. Mēs varam mierīgi paēst.

Herilaks ar šķēpu uzšķērda un izķidāja vēl silto stirnu. Tā kā viņiem nebija uguns, mednieks vispirms izgrieza aknas, sadalīja un pasniedza gabalu Kerikam.

-  Es negribu ēst, šobrīd vēl ne, - Keriks atgaiņājās, uzlūkodams jēlo, ļumīgo gaļas gabalu.

-  Drīz gribēsi. Nenoniecini to!

Inlēnu seja bija vērsta projām, bet tuvākā acs kustējās un sekoja ikvienai Herilaka kustībai. Viņš to juta. Paēdis viņš ar asiņaino pirkstu norādīja uz Inlēnu.

-  Vai tas ķēms ēd gaļu?

Kerikam jautājums izvilināja smaidu. Viņš strupi lika Inlēnu atvērt muti. Būtne palika nekustīga, tikai atvāza žokli. Herilaks paskatījās uz mirdzošo, aso zobu rindām un nokrekšķējās.

-  Viņš gaļu ēd. Vai man tas jābaro?

-  Jā, nebūtu slikti.

Herilaks atdalīja priekškāju, nodīrāja un pasniedza Kerikam.

-  Pabaro vien pats. Man netīkas tie zobi.

-  Inlēnu ir nekaitīga. Stulba fārgaja, nekas vairāk.

Inlēnu sakļāva ikšķus ap brieža kāju un lēnām sāka zelēt sīksto gaļu, nere­dzoši veroties tālumā.

-  Kā tu teici, kas viņa ir? - Herilaks jautāja.

-  Fārgaja. Tas ir, hm, es nevaru pateikt, ko tas nozīmē. Varbūt «tā. kas mācās runāt, bet vēl īsti neprot».

-  Tu arī esi fārgaja?

-  Ko niekus! - Keriks sašuta. - Es esmu jilanē! Tas ir, es gan esmu tanus, bet runāju kā jilanē un par tādu arī tieku uzskatīts. TIKU uzskatīts.

-  Kā tas gadījās? Vai atceries?

-  Tagad jā. Bet ilgu laiku neatcerējos nekā.

Pirmo reizi, runājot par visu, kas noticis ar Amahasta samadu, viņa balss aizžņaudzās, vārdi izlauzās ar grūtībām… Slaktiņš, gūsts, neizbēgamas nāves draudi, negaidītā apžēlošana… Keriks apklusa. Viņam šķita, ka šobrīd izrunātie vārdi nespēj atspoguļot viņa dzīvi kopš tās dienas.

Klusēja arī Herilaks. Neko daudz viņš nesaprata, kas īsti noticis ar Keriku zēnu, kurš pamanījies izdzīvot, kad visi citi gājuši bojā. Vienpatis, kurš atradis kaut kādu iespēju sadzīvot ar maragiem. Iemācījies viņu valodu un spējis iekļautie:. vīnu sabiedrība Viņš tagad tiem stipri vien līdzinājās, kaut arī pats droši vlen to neapzinājās. Runājot viņš dīvaini staipījās un beidzis apsēdās kā sālsstabs Maragi viņam kaut ko nodarījuši: uz viņa ķermeņa nemanīja ne mata. Un viņš valkāja šo somiņu, pēc izskata līdzīgu paša ādai, it kā viņi būtu atņēmuši arī jaunekļa vīrietibu. Herilaka domas pārtrauca negaidīts ūdens šļaksts. Arī Keriks to dzirdēja, un viņa seja pilnīgi nobālēja.

-  Viņas mūs atradušas! Ar mani ir pagalam.

Herilaks klusēdams pamāja viņam, pacēla šķēpu, piecēlās un pavērās lejup uz strautu. Ūdens turpināja šļakstēt, tad iebrikšķējās arī krūmi - tepat aiz līkuma. Herilaks jau pacēla šķēpu, kad parādijās mednieks.

-  Ortnars! - viņš nočukstēja un tūdaļ arī skaļi iesaucās. Ortnaru kliedziens iztrūcināja; viņš sarāvās, atkal iztaisnojās un māja pretī. Stāvs pauda spēku izsīkumu, solis šķita ļodzīgs, un šķēps kalpoja par atbalstu. Tikai pienācis tuvāk, viņš pamanīja Inlēnu un sažņaudza šķēpu, lai mestu ar to naidniecei, bet Herilaks viņu atturēja.

-  Mierā! Marags ir gūsteknis. Vai tu esi viens pats?