RIETUMOS NO ĒDENES

-  Tā locījās un izgrūda skaņas, - Stalana iejaucās. - Tavas skaņas nebija ne kripatu labākas. Ko tas nozīmē?

-  Viņa vēlas ūdeni.

-  Labi. Iedod ķēmam kādu malciņu. Un pēc tam jautāšu es.

Marags līdzās Kerikam Ainu šausmināja. Tas pavērās viņā ar tukšu, aukstu skatienu, sakustināja locekļus un kaut ko krekšķēja. Keriks tulkoja:

-  Vai te vēl ir kādi tani?

-  Kur? Ko tu ar to domā?

- To jautā šis neglītais marags. Man jāzina, vai te ir vēl kādi, vai ir citi samadi?

-  Uz rietumiem, kalnos - to taču tu zini.

Stalanu atbilde neapmierināja. Tincināšana turpinājās. Pēc brīža, neskatoties uz nepilnīgajām valodas zināšanām, Keriks apjauta, ka Aina izvairās no tiešām atbildēm.

-  Tu nesaki visu, ko zini, - viņš pārmeta.

-  Bet protams! Šis marags vēlas atrast arī citus samadus un apslaktēt. Es nestāstīšu. Es drīzāk miršu. Vai tad tu vēlies, lai mošķis to zinātu?

-  Man vienalga, - Keriks vaļsirdīgi atzinās. Viņš jutās saguris, un arī galva sāpēja. Maragi var kaut astazous, astazoi var kaut maragus, lai tikai liek viņu mierā. Viņš ieklepojās, tad sāka kāsēt bez mitas - dziļi un sāpīgi. Noslaucījis gļotas no lūpām, viņš atskārta, ka tajās redzamas asinis.

-  Prasi vēl! - Stalana uzstāja.

-   Prašņā pati! - Keriks ieteica tik bezbēdīgi, ka Stalana burtiski iešņācās dusmās. - Es gribu padzerties. Man rīkle kalst.

Viņš alkaini padzērās, atlaidās zemē un uz brīdi pievēra acis.

Vēlāk apziņā pavīdēja, ka kāds viņu kaut kur velk, bet atvērt acis šķita pārāk smags darbs. Pēc brīža viņam lika mieru, viņš pierāva kājas pie krūtim un apņēma tās ar rokām. Pirms samaņas zaudēšanas, Keriks vēl sajuta, ka zem svelmainās saules stariem ir aplam auksti.

XXVI

Apziņā gruzdēja laika rituma izjūta, apziņu skāra pastāvīgas sāpes. Sāpes, kas drīz vien kļuva par svarīgāko motīvu Kerika dzīvē, - nomācoša nenovēršamība, kuras priekšā viņš drupa. Tajos brīžos, kad apziņa bija. Periodiski to nomainīja bezsamaņa. Viņš gaidīja viendabīgās tumsas brīžus kā patvērumu no drudža un nebeidzamajām ciešanām. Reiz Keriku pamodināja svešādas, neskanīgas vaimanas; tikai pēc brīža viņš apjauta, ka vaidējis pats.

Smagākais brīdis jau atkāpās pagātnē. Samaņa joprojām atgriezās tikai brīžiem, bet Keriks apzinājās, ka sāpes aizstājusi trula smeldze. Skatiens bija aizmiglots, bet stingrā, vēsā roka ap pleciem, kas balstīja viņu, lai viņš varētu padzerties, varēja būt tikai Inlēnu roka. «Nešķirama kā paša ēna,» Keriks nodomāja, «kā paša ēna.» Doma viņu sasmīdināja - grūti pat pateikt, kāpēc, - un viņš atkal ieslīga nemaņā.

Kādu dienu Keriks konstatēja, ka ir pie pilnas sajēgas, tikai nespēj pakustēties. Šķita, ka aizplūdusi neizmērojama laika straume, kas gan nav viņu nospiedusi pie zemes, nedz arī saistījusi, tomēr aizskalojusi pēdējo piliti spēka, liekot plakt pie zemes no sava ķermeņa svara. Viņš atklāja, ka var pakustināt acis, bet tās asi iesāpējās un pieplūda neapturamām asarām. Inlēnu tepat līdzās domīga tupēja uz resnās astes, klusā svētlaimē blenzdama tukšumā. Ar milzu

pūlēm jauneklis izspieda vienu vienigu vārdu «dzert», nespēdams nobeigt to vārda daļu, kuru pavadīja ūdens nešanu apzīmējošās ķermeņa kustības. Inlēnu tuvākā acs pagriezās pret Keriku, kamēr smadzenes pūlējās aptvert pausto domu. Beigu beigās pat viņai atausa skaidriba. Viņa pietrausās kājās, atnesa ķirbi un paslēja viņa ļengano augumu, ļaujot padzerties. Viņš iestrēba, iekle­pojās un spēku izsīkumā zaudēja samaņu. Pie ieejas kaut kas sakustējās, un redzes lokā iepeldēja Akotolpa.

-  Vai es nekļūdos: viņš runāja? - viņa pārvaicāja, un Inlēnu piekrītoši pamāja. - Ļoti labi, ļoti labi. - Zinātniece noliecās un aplūkoja jaunekli. Keriks kā miglā saskatīja viņas platās aprises, tauku krokām šūpojoties, aizsedzam debesis.

-  Tev bija jābūt mirušam, - viņa teica ar zināmu apmierinājumu. - Bez manis tu arī būtu līķis. Pakustini galvu par zīmi, cik pateicīgs tu esi par manu darbu!

Keriks atļāvās vārgi pakustināt žokli, un Akotolpa uztvēra to kā pelnītu atzinību.

-  Baiga slimība ārdīja visu tavu organismu. Šīs vātis uz ādas vēl ir mazākais: fārgajas, būdamas pārāk stulbas, lai saprastu, ka šāda liga ir specifiska tavai sugai, izvairījās aiztikt tevi, un man vajadzēja tevi kopt pašai. Bet ļoti interesanti. Ja es jau nebūtu strādājusi ar siltasinīgajiem astazoiem, tevi neizbēgami piemeklētu nāve.

Kamēr Akotolpa runāja, vairāk pašas priekam, viņa nomainīja slimnieka apsējus. Tas nenoritēja bez sāpēm, bet vairs nelīdzinājās mokām, ko Keriks bija izjutis agrāk.

-   Dažiem mūsu noķertajiem astazoiem bija šī pati slimība, tikai vieglākā formā. Viņos izveidojušās antivielas. Tevī - ne. Visslimākajam es pilnīgi iztecināju asinis, ieguvu serumu, apstrādāju… Tā, esam galā. Tagad ieēd kaut ko.

-  Cik… ilgi… - Keriks mēģināja čukstēt.

-  Cik ilgi jāēd? Cik ilgi antivielas? Vai tu vēl murgo?

Keriks lūkoja pakustināt roku laika nozīmē.