RIETUMOS NO ĒDENES

-  Attēli ir gatavi, eistaā, - fārgaja teica, un visām, kas to dzirdēja, pārskrēja atvieglojuma trīsas. Kad Vaintē atstāja ambesedu, pat Keriks pievienojās liela­jai sekotāju grupai, tāpat kā citas degot nepacietībā noskaidrot, kas tad īsti noticis.

-  Viņi ir atrasti! - Vanalpē paziņoja. - Šobrid tiek attīstīts liels attēls; tūdaļ būs gatavs.

Celulozes loksne lēnām izslīdēja no zvēra mutes. Vanalpē ar mitru šļakstu izrāva to ārā, un Vaintē sagrāba attēlu vēl valgu un siltu.

-  Tiešām - viņi ir atrasti! - viņa iesaucās, un loksne viņas pirkstos vilnīja. - Kur ir Stalana?

-  Te, eistaā! - Stalana atsaucās, atliekot pie malas tikko aplūkotos attēlus.

-  Vai tu zini, kur meklēt šo vietu?

-  Vēl ne, - Stalana iedūra pirkstu attēla centrā, - bet pilnīgi pietiek ar to, ka gar šo vietu tek upe. Mēs uzbruksim no ūdens. Šobrīd sekoju viņiem pa pēdām - to vismaz es protu -, un pirmā puse man jau ir atzīmēta. Pēc attēliem es varu viņiem izsekot līdz šai vietai. Lūk, te ir viņu mājvieta. Ādu nojumes, lieli zvēri - viss, kā jau redzēts.

-  Un arī iznīcināsim viņus tāpat, kā iepriekš! - Vaintē pieaicināja Keriku un iebakstīja īkšķi attēlā. - Tu zini, kas tas ir?

Jauneklis neko tamlīdzīgu savu mūžu nebija redzējis. Viņš paņēma loksni ar svešādajiem melnbaltajiem pleķiem un grozīja uz visām pusēm, līdz Vaintē izrāva to viņam no rokām.

-  Neesi stūrgalvīgs! Tu esi redzējis šos radījumus, tev ir pazīstamas tādas ainas!

-  Lūdzu, ar tavu atļauju, eistaā, - Vanalpē bikli un vainīgi iejaucās. - Arī fārga­jas bez īpašas apmācības nav spējīgas apjēgt, kas saskatāms attēlos. Viņas redz, bet nesaprot.

-  Skaidrs, - Vaintē aizmeta loksnes prom. - Pabeidziet sagatavošanas darbus. Tiklīdz vieta būs norādīta, mēs dodamies ceļā. Un tu, Kerik, nāksi kopā ar mums.

-  Paldies, eistaā! Kalpoju ar prieku!

Keriks runāja pilnīgi vaļsirdīgi. Viņam nebija ne jausmas, kurp viņas dosies un ko daris, tomēr viņš ar tīksmi domāja par gaidāmo laivu braucienu.

Jaunekļa degsme apdzisa visai drīz. Sirotājas devās ceļā rītausmā, kuģoja līdz krēslai un naktis pārlaida krastā. Tas turpinājās diendienā, līdz Keriks sāka apskaust jilanē par viņu spēju sabrukt bezsamaņai tuvā stāvoklī. Viņš, turpretī, lūkojās uz krastu un pūlējās iztēloties, kas slēpjas aiz meža sienas augšpus pludmales.

Attālinoties uz ziemeļiem, krasta līnija izmainījās. Džungļus nomainīja skraj- mežs, kas tālāk pārgāja muklājos un krūmājos. Ceļā gadījās ari lielas upes grīva, bet braucējas turpināja virzību uz ziemeļiem, līdz nonāca plašā līci. Tad Vaintē un Stalanas flagmaņlaiva devās pret līča krasta ieloka vidu. Tas bija kas jauns, un apātiskās fārgajas sarosījās. Kad karavāna ielauzās piekrastes niedrājā, ligz­dojošie putni lielos baros uzspurdza gaisā, aizsedzot sauli. Dūņu purvu atkal nomainīja liedags, un Vaintē deva zīmi izsēsties krastā, lai gan saule bija veikusi tikai pusi lejupceļa pret apvārsni.

Keriks, tāpat kā citas, piezagās cieši klāt, alkdams dzirdēt tālākos plānus. Stalana bakstīja kādu attēlu.

-  Te esam mēs, bet te, upes krastā, ir astazoi. Ja mēs šodien pieejam par tuvu, mūs var pamanīt. Gudrāk būtu izkraut laivas šeit un atstāt visu pārtiku un ūdeni krastā. Tādējādi mēs būtu gatavas triecienam līdz ar gaismas svīdu.

Vaintē piekrita.

-  Mēs uzbruksim no jūras, slēpdamās aiz plīstošajiem viļņiem, jo tobrīd mēs vēl nebūsim tikušas viņiem aizmugurē. Es gribu nokaut visus! Izņemot dažus, ko Stalanai likts saņemt gūstā. Vai skaidrs? Atkārtot!

Grupu vadītājas atkārtoja norādījumus, kamēr fārgajas saspringti centās tos iegaumēt. Pēc daudzkārtējas atkārtošanas pat viscietpaurainākā fārgaja zināja, kas darāms. Keriks garlaikots uzgrieza muguru, bet pēc Vaintē signāla veicīgi vien atkal pievērsās notiekošajam.

-  Tu paliksi šeit, pie krājumiem, un gaidīsi mūs atgriežamies. Es negribu, lai tevi kļūdas pēc cīņas karstumā nogalina. Gaidi savu laiku: darbiņš būs arī tev.

Pirms vēl Keriks spēja atbildēt, viņa jau novērsās. Jauneklis nealka vērot slaktiņu, astazou apkaušanu ne tik, un Vaintē lēmums viņu iepriecināja.

Pret rītausmu viņas bija jau augšā un sēdās laivās. Piekraušanas gaitā Keriks sēdēja krastā un pēc tam klusi vēroja, kā laivas atiet no krasta un izgaist rita miglā. Inlēnu skatījās ar acīmredzamu intereses trūkumu, toties, aizbraucējām izzūdod skatienam, nekavējoties atvēra gaļas kublu.

-  Tu esi pretīga rīma! - Keriks teica. - Tu kļūsi trekna.

-  Ēst labi, - Inlēnu attrauca. - Tu ēd arī.

Jauneklim no tiesas negāja pie dūšas kublos iekonservētā gaļa (tā daždien garšoja pēc pelējuma), tomēr viņš nedaudz ieskrubināja un uzdzēra ūdeni, jo zināja, ka nekas nepiespiedīs Inlēnu kustēt, kamēr viņa nebūs pielocījusies līdz ūkai. Viņš piekasīgi nopētīja dzīvesbiedreni un atklāja, ka pareģojums jau piepildījies: Inlēnu aptukusi, miksts slānis pār visu ķermeni nogludinājis muskuļu skarbās aprises.