RIETUMOS NO ĒDENES

Kaut arī Keriks bija radis pie citu pastāvīgās klātbūtnes, viņš lieku reizi kon­statēja, ka joprojām spēj rast baudu vientulībā. Inlēnu neskaitījās. Pēc laivu aizbraukšanas visu ieskāva klusums. Brize gan čabināja zāli, sīkie vilnīši skalojās gar krastu, bet balsu nebija - pilnīgi nekā no ambeseda nerimstošās čalas.

Keriks gāja pa priekšu gar tīro smilšu joslu starp zāļainiem ciņiem, iztraucēdams putnus, kuri teju teju no kājapakšas šāvās augšup. Viņi klimta klusumā. Inlēnu neapmierināta burkšķēja, nācās kurnētāju apsaukt. Paisumam pieņemoties spēkā, viņi nonāca augstas, melnas klints kauprē. Pie klints piestiprinājušās ūdenszāles locījās ūdens plūsmās, un tieši virspus ūdens līmeņa vidēja spraugās iestiprinājušos tumšu gliemeņu kolonijas.

Labas ēst, - Inlēnu teica, skaļi klakšķinot žokļus. Viņa stāvēja līdz ceļiem ūdeni un centās dažas atraut, bet tās stingri turējās pie akmens. Zaudējusi ceribas, viņa ļāvās, lai Keriks izved viņu krastā, kur jauneklis salūkoja dūres lieluma akmeni un atskaldīja dažas gliemenes no klints. Inlēnu tās sakampa, iegrūda mutē, saberza starp saviem smagajiem žokļiem un izspļāva čaulas suķes okeānā. Saldeno mīkstumu viņa tīksmē norija. Keriks savāca dažas arī sev un atgrieza tās vaļā ar savu metāla nazi. Abi tur uzkavējās, lidz nespēja vairs ieēst.

Diena vērtās lieliska, varētu pat teikt, lieliskākā diena Kerika mūžā, bet viņš vēlējās atrasties norādītajā vietā, kad atgriezīsies citas, tāpēc viņi devās atpakaļ jau agrā pēcpusdienā. Gaidīt nācās vēl ilgi. Saule bija jau zemu, kad parādījās laivas.

Pirmā krastā izkāpa Vaintē. Viņa noteiktā solī aizgāja līdz produktu kaudzei, nosvieda ieroci smiltīs un atrāva gaļas kublu, nostājās pret Keriku jautājošā pozā, nokoda lielu kumosu, sazelēja to, norija un visbeidzot ierunājās.

-  Neviens neizspruka. Slepkavniekiem gals. Viņi cīnījās kā nelabie, un mēs zaudējām pulka fārgaju, bet pasaulē fārgaju netrūkst. Kas iecerēts, tas padarīts. Tagad tu ķersies pie sava darbiņa.

Viņa uzsauca divām fārgajām, kuras izvilka no tuvējās laivas smagu saini un izvilka krastā. Pirmajā brīdī Keriks to noturēja par ādu ķīpu. Tad tā sakustējās.

Kad fārgajas nometa saini smiltīs, ādas atritinājās un atklājās bārdaina seja; radījuma mati - asiņu piesūkušies, acis - bailēs ieplestas. Ieraudzījis Keriku, tas iepleta muti un izgrūda savādas, čērkstošas skaņas.

-  Astazous runā, - Vaintē teica, - vai vismaz izgrūž kādas skaņas, kas šiem netīrajiem dzīvniekiem kalpo kā valoda. Ko viņš saka, Kerik? Es pavēlu tev klausīties un pastāstīt man, ko viņš saka!

Par nepaklausību nevarēja būt ne runas. Ko eistaā lika, tas tika izpildīts. Vienmēr. Bet Keriks nespēja izpildīt; viņa kustības pauda bailes.

Viņš nesaprata šīs skaņas. Tās viņam neko neizteica. Pilnīgi neko.

XXV

-  Vai radījums runā? - Vaintē uzstājīgi vaicāja. - Stāsti, nečammājies!

-        Nezinu… - Keriks nenoteikti novilka. - Varbūt… Es neko nesaprotu. Pilnīgi neko.

-  Tātad šīs skaņas ir tikai troksnis, ne vairāk.

Vaintē kvēloja dusmās. Viņas plānus gaidīja krahs. Viņai nevajadzēja noticēt Engai, kura tik uzstājīgi apgalvoja, ka smirdīgie lopi patiešām sazinoties savā starpā. Viņa būs kļūdījusies. Vaintē izgāza savas dusmas pār astazou, iegrūžot kāju būtnes ģīmī un pagrozot. Tas sāpēs iestenējās un neganti izbrēca kaut kādas skaņas. Keriks piešķieba galvu un saspringti ieklausījās.

-  Mirklīti, eistaā! Te kaut kas bija.

Viņa soli atkāpās un, joprojām saskaitusies, atkal pagriezās pret jaunekli. Viņš steidzīgi ierunājās, pirms vēl Vaintē niknums nav vērsies pret viņu pašu.

-        Tu dzirdēji? Viņš izkliedz vienas un tās pašas skaņas - jau kuro reizi! Un es zinu, tas ir, es domāju, ka zinu, ko viņš saka.

Keriks apklusa un, kodīdams lūpu, rakņājās sensenās atmiņās starp aizmirstiem, izdzisušiem vārdiem.

-  Marags - lūk, ko viņš saka. Marags!

-  Un tas kaut ko nozīmē?

-        Jā. Es zinu - tas nozīmē… Tas ir līdzīgs… Tas ir apmēram tas pats, kas astazous.

Vaintē tas šķita neizprotami.

-  Bet radījums taču ir astazous.

-  Es domāju ko citu. No viņa viedokļa astazous ir jilanē.

-         Doma nav visai skaidra, turklāt šāds skaidrojums man nebūt netīk, bet vispārīgos vilcienos es tevi saprotu. Turpini iztaujāt! Ja, tavuprāt, šis astazous ir jileibe un neprot labi runāt, mēs tev sagādāsim citu īpatni. Sāc!

Bet Kerikam nekas nesanāca. Gūsteknis cieta klusu. Keriks pieliecās viņam tuvāk un saņēma spļāvienu ģīmī. Vaintē nešķita apmierināta.

-  Notīries! - viņa uzrūca un pamāja kādai fārgajai. - Atved citu astazou!

Keriks lāgā neapzinājās, kas ar viņu notiek. MARAGS. Vārds kulstījās pa

viņa galvu, uzbangodams atmiņas - netīkamas atmiņas. Auri mūžamežā, kaut kas baiss jūrā. Maragi. Tas ir vairāk nekā viens marags. Maragi, marags, mara­gi, marags…

Viņš spēji satrūkās, apjauzdams, ka uz viņu nikni auro Vaintē.

-  Vai tu piepeši esi kļuvis jilenins - bez valodas kā tāda fārgaja, nule no jūras izlīdusi?!

-  Piedod, lūdzu: manas domas, astazous izdvestās skaņas, es domāju, ka…

-  Tas mani neinteresē. Runā tagad ar šo eksemplāru!