"Rītausmas ceļinieka brauciens

Gleznā bija redzams kuģis — kuģis, kas slīdēja skatītājam tieši virsū. Tā priekšgals bija izveidots apzeltītas pūķa galvas veidā, ar plati ieplestu rīkli. Kuģim bija tikai viens masts un viena liela, četrstūraina, sulīgi sarkana bura. Kuģazēni — tik daudz, cik no tiem varēja redzēt tur, kur beidzās pūķa apzeltītie spārni, — bija zaļi. Kuģis tieši patlaban bija pacēlies krāšņi zila viļņa galotnē un tuvākā banga mutuļodama un burbuļodama nāca arvien klātāk skatītājam. Kuģis, vēja dzīts, mazliet bija sasvēries uz kreisā sāna. (Starp citu, ja jūs vispār gatavojaties lasīt šo stāstu un vēl nezināt tā nosaukumu, tad jums vajadzētu iemācīties, kura, skatoties tieši virsū kuģa priekšgalam, ir kreisā puse un kura — labā.) Spožie saules stari krita uz kuģi no kreisās puses, un ūdens tur bija pilns zaļu un sarkanu zibšņu. Otrā pusē tas bija tumšāki zils, jo atradās kuģa ēnā.

—   Jājautā, — sacīja Edmunds, — vai, skatoties uz Nārnijas kuģi bez iespējas tajā uzkāpt, garastāvoklis nesabojājas vēl vairāk.

—  Tomēr jau skatīties vien ir labāk nekā neredzēt ne­ko, —iebilda Lūsija. —Un šis te izskatās ļoti nārnijisks kuģis.

—Vai jūs joprojām muļķojaties ar savu veco spēlīti? — noprasīja Jūstess Klerenss, kas bija klausījies aiz durvīm un tagad ņirgdams iesoļoja istabā. Pērngad, viesodamies pie Pevensijiem, viņš bija izmanījies izspiegot, kā viņi visi bija runājuši par Nārniju, un pēc tam gaužām labprāt radiniekus ar to kaitināja. Protams, viņš uzskatīja, ka brālēni un māsīcas to visu izdomā, un, tā kā viņš bija pārāk aprobežots, lai pats kaut ko izdomātu, tad uzskatīja, ka citi par to pelnījuši nosodījumu.

—Tu te esi nelūgts viesis, — Edmunds strupi noskaldīja.

—  Pūlos izdomāt skaitāmpantiņu, — pretojās Jūstess. — Apmēram tādu:

«Dažs pļurkst par kādu stidbu Nārniju, Kamēr izkūko pēdējo prāta drusciņu…»

—    Nu, pirmkārt, Nārnijai gan nav lāga atskaņas ar «drusciņu», — atcirta Lūsija.

—  To sauc par asonansi, — pretojās Jūstess.

—   Nav ko prasīt muļķim, vai viņš vispār zina, kas tā asonanse tāda ir, — sacīja Edmunds. —Viņam tikai gribas, lai kaut kas tiktu pavaicāts. Nesaki neko, tad varbūt aizlasīsies.

Parasti, ja kādu zēnu tā saņem, tas vai nu ātri aizlasās, vai aiz dusmām saskaišas zili melns. Jūstess nedarīja ne vienu, ne otru. Viņš ņirgdams slaistījās pa istabu un drīz atkal atsāka runāt.

—  Vai jums tā bilde patīk? — viņš noprasīja.

—   Dieva dēļ, neļauj viņam sākt gvelzt par mākslu un visu, kas ar to saistīts, — steidzīgi sacīja Edmunds, taču Lūsija, kas bija pieradusi runāt to, ko domā, jau pasteidzās atbildēt: —Jā, patīk. Man tā ļoti patīk.

—   Draņķīgs smērējums, — atcirta Jūstess.

—   Ja iziesi ārā pa durvīm, nebūs uz to jāskatās, — Edmunds pamācīja.

—   Kāpēc tev tā patīk? —Jūstess tincināja Lūsiju.

—   Nu, pirmkārt, — atteica Lūsija, — man tā patīk tāpēc, ka kuģis patiešām izskatās itin kā kustamies. Un ūdens izskatās, it kā patiešām būtu slapjš. Un viļņi izskatās, it kā nudien celtos un grimtu.

Jūstesam, protams, atbilžu netrūka, bet viņš neteica nenieka. Iemesls bija šāds — tieši tajā mirklī viņš palūkojās uz viļņiem un redzēja, ka tie nudien itin kā celtos un grimtu. Viņš tikai reizi bija atradies uz kuģa (un arī tad nebija braucis tālāk par Vaitas salu) un šajā vienīgajā reizē bija drausmīgi mocījies ar jūras slimību. Gleznā atainotie viļņi atkal lika justies šķērmi. Nabags kļuva gluži vai zaļš, bet mēģināja uz gleznu palūkoties vēlreiz. Un tad jau atvērtām mutēm blenza visi trīs bērni.

Ir jau grūti noticēt tam, ko viņi redzēja, ja par to lasa grāmatā, taču gandrīz tikpat grūti bija noticēt, redzot, kas notiek. Gleznā viss sāka kustēties. Tas gan neizskatījās tā, kā izskatās kinoekrānā, krāsas bija pārāk līdzīgas īstenībai, tīras un it kā redzamas dabā. Kuģa priekšgals iegrima vilnī, un augšup uzšļakstījās milzīga ūdens šalts. Un tad uzbangoja vilnis kuģa aizmugurē, un pirmo reizi skatienam atklājās pakaļgals un klājs, pazuzdami, kad nākamais vilnis uzbangoja tiem virsū, un tad atkal pacēlās priekšgals. Tajā pašā mirklī burtnīca, kas bija atradusies uz gultas līdzās Edmundam, uzplīvoja gaisā, pacēlās augšup un atsitās pret sienu viņam aizmugurē, un Lūsija sajuta, kā viņas mati plivinās ap galvu gluži kā vējainā dienā. Tā arī bija vējaina diena, taču vējš uz viņiem pūta no gleznas. Un pēkšņi līdz ar vēju atskrēja arī trokšņi — viļņu duna un ūdens šļaksti pret kuģa sāniem, kuģa koka daļu čīkstoņa un augstu pāri visam — nerimtīga gaisa un ūdens rēkoņa. Taču pavisam īsteni, ka tas nav sapnis, Lūsiju pārliecināja ūdens smārds — sīvais, sāļais smārds.

— Beidziet, — pīkstīga, nobijusies un īgna atskanēja Jūstesa balss. —Jūs abi te cenšaties izspēlēt kādu stulbu triku. Beidziet! Es pateikšu Albertai, o-oi!

Pārējie divi bija daudz vairāk pieraduši pie piedzīvoju­miem, tomēr, gluži tāpat kā Jūstess Klerenss iebrēcās «oi!», arī viņi iesaucās — «oi!». Iemesls bija pamatīgs —

I

auksts, sāļš šļaksts, kas bija izlauzies no gleznas ietvara, tā ka bērniem no plīkšķa aizrāvās elpa, turklāt tas viņus bija saslapinājis.