"Rītausmas ceļinieka brauciens

Bērni izkāpa no laivas un brida — nevis uz viļņa pusi, bet uz dienvidiem, tā ka ūdens siena palika kreisajā pusē. Viņi jums, lasītāj, nebūtu varējuši pateikt, kāpēc tā dara, — tas bija viņu liktenis. Un, lai gan uz «Rītausmas ceļinieka» viņi bija jutušies — un arī bijuši — pilnīgi pieauguši, tagad visi trīs bija citādās domās un, brizdami pa rožu klājienu, turējās rokās. Noguruši gan viņi nejutās. Ūdens bija silts, un jūra kļuva arvien seklāka. Beidzot viņi izkāpa sausās smiltīs un devās tālāk pa zāli — pāri milzīgajam līdzenu­mam, kurā auga ļoti smalka, īsa zāle gandrīz vienā līmenī ar Sudraba jūru. Pļava stiepās uz visām pusēm, neviena kurmja rakuma neizraibota.

Un, protams, kā allaž notiek pilnīgi līdzenā vietā bez kokiem, izskatījās, it kā debesis slīgtu lejup, lai viņu priekšā saplūstu ar zāli. Taču, ejot tālāk, viņus pārņēma visai savāda sajūta, ka te beidzot debesis patiešām, noliekušās lejup, savienojas ar zemi un izskatās pēc zilas sienas — ļoti gaišas, bet taustāmas un cietas: vairāk līdzīgas stiklam nekā jebkam citam. Un drīz vien viņi par to bija pilnīgi pār­liecināti. Tagad tā bija ļoti tuvu.

Tomēr starp viņiem un debesu pakāji zaļajā zālē vīdēja kaut kas tik balts, ka bērni pat ar savām ērgļa acīm tikai ar pūlēm jaudāja uz to paskatīties. Viņi devās tuvāk un ieraudzīja, ka tas ir Jērs.

—  Nāciet ieēst brokastis, — sacīja Jērs savā maigajā, mīlīgajā balsī. Tad bērni pirmo reizi pamanīja, ka zālē iekurts ugunskurs un uz tā cepas zivis. Viņi apsēdās un ēda tās, daudzu dienu laikā pirmoreiz juzdamies izsalkuši. Un tas bija visgardākais ēdiens, ko viņiem jebkad nācies baudīt.

—  Lūdzu, pasaki, Jēriņ, —Lūsija teica, —vai tas ir ceļš uz Aslana zemi?

—Jums ne, —Jērs atbildēja. —Jums durvis uz Aslana zemi vērsies no jūsu pašu pasaules.

—    Ko tu saki! — iesaucās Edmunds. — Vai tad ari mūsu pasaulē ir durvis, kas veras uz Aslana zemi?

—  Manā valsti ir durvis, pa kurām var ienākt no visām pasaulēm, — teica Jērs, taču, viņam runājot, sniegbaltais kažociņš iezaigojās dzeltenbrūnā zeltā, mazulis izauga un pārvērtās par pašu Aslanu, kas slējās augstu pāri bērniem, un no viņa krēpēm plūda gaisma.

—Ai,Aslan! —iesaucās Lūsija. —Vai tu mums pateiksi, kā no mūsu pasaules iekļūt tavā zemē?

—  Es jums stāstīšu to visu laiku, — sacīja Aslans. — Bet es nestāstīšu, cik garš vai īss būs šis ceļš, tikai pasacīšu, ka

tas ved pāri upei. Bet nebīstieties, jo es esmu dižens Tiltu Būvnielcs. Un nu iesim, es atvēršu debesu durvis un aizsūtīšu jūs uz jūsu pašu zemi.

—   Lūdzu, Aslan, — Lūsija nerimās. — Pirms sākam iet, vai tu mums pateiksi, kad mēs atkal varētu iegriezties Nārnijā? Lūdzu. Un, ai, izdari tā, lai tas notiktu labi drīz.

—Mīlulīt, —Aslans pavisam maigi sacīja, — tu ar savu brāli nekad vairs neatgriezīsies Nārnijā.

—    Ai, Aslan!! — reizē izsaucās Edmunds ar Lūsiju izmisušās balsīs.

—   Jūs esat pārauguši, bērni, — teica Aslans, — un tagad jums jāsāk vairāk tuvināties pašiem savai pasaulei.

—  Zini, runa nav par Nārniju, — raudot elsoja Lūsija. — Runa ir par tevi. Mēs tur nesatiksim tevi. Un kā mēs varam dzīvot, tevi nekad nesatiekot?

—     Bet jūs taču satiksiet mani, dārgumiņ, — sacīja Aslans.

—  Vai, vai jūs esat arī tur, ser? — vaicāja Edmunds.

—   Esmu, — Aslans apstiprināja. — Tikai tur man ir cits vārds. Jums jāmācās mani pazīt ar šo vārdu. Tieši tas bija iemesls, kāpēc jūs aizveda uz Nārniju, lai, mazliet pazīstot mani te, jūs labāk varētu iepazīt mani tur.

—   Un vai Jūstess arī še nekad neatgriezīsies? — Lūsija vaicāja.

—   Bērns, — teica Aslans, — vai tev tiešām tas jāzina? Nāc, es veru vaļā debesu durvis. — Tad vienā mirklī zilā siena sašķēlās (kā saplīst aizkars, kad to rauj), aiz debesīm uzliesmoja žilbinoši balta gaisma, bērniem pieskārās Aslana krēpes, Lauva noskūpstīja viņu pieres, un tad tie ieraudzīja pagalma puses guļamistabu krustmātes Albertas mājā Kembridžā.

Jāpastāsta tikai vēl divēji notikumi. Viens no tiem vēsta par Kaspianu, kas ar saviem vīriem laimīgi atgriezās Ramandū salā. Trīs lordi pamodās no miega. Kaspians apprecēja Ramandū meitu, un galu galā viņi visi aizbrauca uz Nārniju, un jaunā sieva kļuva par dižu karalieni un dižu karaļu māti un vecmāmiņu. Otrs vēsta, ka mūsu pašu pasaulē drīz vien visi sāka runāt, cik ļoti uzlabojies Jūstesa raksturs un ka: «Nevar nemaz pazīt, ka šis ir tas pats zēns,» — tā teica ikviens. Izņēmums bij a krustmāte Alberta, kas teica, ka dēls kļuvis diezgan parasts un apnicīgs un ka te droši vien vainīga šo Pevensiju bērnu ietekme.

[1] desmitkāji, astoņkāji un gliemju klases jūras dzīvnieki.

[2] leģendārs skandināvu jūras briesmonis.