"Rītausmas ceļinieka brauciens

—  Draugi, — sacīja Kaspians, — nu mēs esam beiguši uzsāktos meklējumus. Visi septiņi lordi ir sameklēti, un, tā kā sers Rīpičīps cieši apņēmies nekad vairs neatgriezties, tad, sasnieguši Ramandū zemi, jūs katrā ziņā atradīsiet tur lordus Revilianu, Argozu un Mavrainornu, kas būs pamodušies. Jums, milord Drinian, es uzticu kuģi un dodu norādījumu — cik ātri vien iespējams, doties uz Nārniju, nekādā ziņā nepiestājot Nāvesūdens salā. Sakiet, lai mans reģents, rūķis Trampkins, atalgo visus šos manus kuģa biedrus tā, kā es tiku solījis. Viņi to ir pelnījuši. Un, ja es vairs nepārbraucu, tad, saskaņā ar manu gribu, lai reģents, audzinātājs Kornēlijs, Āpsis Trifeļracis un lords Drinians izvēlas Nārnijas karali, ja tam piekrīt…

—    Bet, sir, — Drinians viņu pārtrauca, — vai jūs atsakāties no troņa?

—  Mēs ar Rīpičīpu dosimies apskatīt pasaules galu, — atteica Kaspians.

Jūrnieki apmulsuši klusu sarunājās.

—   Mēs ņemsim laivu, — teica Kaspians. — Jums tā šajās mierīgajās jūrās nebūs vajadzīga, un Ramandū salā jums jāuzbūvē jauna. Un tagad…

—   Kaspian, — pēkšņi bargā balsī ierunājās Edmunds, — tā tu nedrīksti rīkoties.

—  Viņa augstība to nedrīkst, — piebalsoja Rīpičīps.

—   Patiešām ne, — piebilda Drinians.

—   Es nedrīkstu? — Kaspians asi noprasīja, uz mirkli pēc izskata atgādinādams tēvoci Mirazu.

—   Izlūdzos jūsu augstības piedošanu, — no apakšējā klāja ierunājās Rainelfs, — bet, ja kāds no mums rīkotos tāpat, to dēvētu par dezertēšanu.

—Pamatodamies uz saviem ilgajiem kalpošanas gadiem, Rainelf, tu iedrošinies pārāk daudz, — Kaspians draudēja.

—   Nē, sir! Viņam pilnīgi taisnība, — sacīja Drinians.

—  Pie Aslana krēpēm! — uzbrēca Kaspians. — Es biju domājis, ka jūs esat mani pavalstnieki, nevis mani skolmeistari.

—  Es neesmu, — iebilda Edmunds, — un es saku, ka tā tu nedriksti rīkoties.

—  Atkal «nedrīkstu», — Kaspians dusmojās. — Ko tu ar to gribi sacīt?

—    Atvainojiet, jūsu augstība, mēs ar to domājam — jums nebūs tā rīkoties, — sacīja Rīpičlps, paklanīdamies līdz zemei. —Jūs esat Nārnijas karalis. Ja jūs neatgriezīsieties, tad laužat vārdu, ko esat devis visiem saviem pavalstniekiem un it īpaši — Trampkinam. Jums nebūs sev par prieku aizrauties ar dēkām, it kā jūs būtu privāt­persona. Un, ja jūsu augstība neuzklausīs saprāta balsi, tad ik vīrs uz klāja apliecinās vispatiesāko lojalitāti, palīdzēdams man jūs atbruņot un sasiet, līdz jūs atkal nāksiet pie prāta.

—Pilnīgi pareizi, —apstiprināja Edmunds. —Kā grieķi darīja ar Odiseju, kad viņš gribēja doties pie sirēnām.

Kaspiana roka jau bija satvērusi zobena rokturi, kad ierunājās Lūsija: — Un tu taču devi Ramandū meitai gandrīz vai solījumu atgriezties.

Kaspians aprāvās.

—    Nūjā. Tā ir gan, — viņš sacīja. Brīdi pastāvējis, nespēdams izšķirties, viņš uzsauca it kā visam kuģim:

—Lai tad ari notiekpēc jūsu prāta. Meklējumi beigušies. Mēs visi atgriežamies. Velciet laivu atkal augšā!

—  Sir, —iebilda Rīpičīps, —visi mēs neatgriežamies. Kā jau iepriekš paskaidroju, es…

—     Apklusti! — nodārdināja Kaspians. — Man bija jānoklausās mācība, bet uz tāda āķa es neuzķeršos. Vai neviens to peli nespēj apklusināt?

—  Jūsu augstība Nārnijas Runājošajiem dzīvniekiem solīja, ka būsiet pār viņiem labs valdnieks.

—     Runājošajiem dzīvniekiem, — norūca Kaspians. — Bet es neko nesolīju tādiem dzīvniekiem, kas runā bez apstājas. — Un viņš saskaities norāva virvju kāpnes lejā un iegāja savā kajītē, aizcirzdams durvis.

Taču, kad nedaudz vēlāk pārējie viņam piebiedrojās, Kaspians bija gluži pārmainījies — bāls un asaru pilnām acīm.

—    Viss velti, — viņš sacīja. — Tikpat labi es būtu varējis uzvesties kārtīgi, nevis līst no ādas laukā — niknodamies un plātīdamies. Nupat ar mani runāja Aslans. Nē — es nesaku, ka viņš patiešām te bija. Pirmkārt, viņš ir par lielu, lai tiktu iekšā kajītē. Bet atdzīvojās zelta lauvas galva, kas karājas pie sienas, un tā runāja ar mani. Šausmīgas bija… viņa acis. Viņš jau nebūt nekliedza uz mani — tikai sākumā bija tāds pabargs. Tomēr tikun tā tas bija briesmīgi.

Viņš teica… viņš teica… ak kungs, tas iet pāri maniem spēkiem. Neko ļaunāku viņš nemaz nevarētu pateikt. Jums jāturpina ceļš tālāk — Rīpam un Edmundam, un Lūsijai, un Jūstesam. Bet man jādodas atpakaļ. Vienam. Un tūlīt. Un kāda jebkam ir jēga?

—  Kaspian, mīļais, —teica Lūsija. —Tu zini, ka mums agrāk vai vēlāk jādodas atpakaļ pašiem uz savu pasauli.

—   Jā, — Kaspians šņukstēdams piekrita, — bet tam jānotiek ātrāk.

—  Tu jutīsies labāk, kad atgriezīsies Ramandū salā, — mierināja Lūsija.