"Rītausmas ceļinieka brauciens

—Vai, to teikdams, tu domā,—vaicāja Kaspians, — ka jūs trīs nākat no apaļas pasaules (apaļas kā bumba)? Jūs tak nekad neesat man to teikuši! Tad nu jūs patiešām esat rīkojušies ļoti slikti. Jo mums ir pasakas, kurās stāstīts par apaļām pasaulēm, un man tās vienmēr patikušas. Nekad neesmu ticējis, ka tādas patiešām pastāv. Bet es vienmēr esmu ilgojies, kaut tādas būtu, un vienmēr gribējis tādā dzīvot. Ak, es būtu ar mieru atdot jebko — es nesaprotu, kā jūs spējat iekļūt mūsu pasaulē un mēs nekad neiekļūstam jūsējā? Kaut jel būtu tāda izdevība! Droši vien ir ļoti interesanti dzīvot tādā, kas ir līdzīga bumbai. Vai esat jebkad bijuši tādās vietās, kur cilvēki staigā ar galvām uz leju?

Edmunds noraidot papurināja galvu.

— Un tā jau arī nemaz īsti nav, —viņš piebilda. —Kad cilvēks dzīvo apaļā pasaulē, tas nemaz navīpaši interesanti.

Sešpadsmita nodaļa Pats pasaules gals

Rlpičīps bija vienīgais no kuģa ļaudīm, kas līdz ar Drinianu un abiem Pevensijiem bija pamanījis jūras cilvēkus. Viņš bija ieniris tūlīt pēc tam, kad ieraudzīja jūras ķēniņu kratām šķēpu, jo pelēns to uzskatīja par tādu kā draudu vai izaicinājumu un gribēja uz līdzenas vietas šo problēmu atrisināt. Satraukums, atklājot, ka ūdens ir salds, bija novērsis viņa uzmanību, un, pirms viņš atkal atcerējās jūras cilvēkus, Lūsija ar Drinianu bija paveduši viņu sānis un brīdinājuši, lai par redzēto nerunā.

Notikumi attīstījās tā, ka diezin vai viņiem būtu vajadzējis raizēties, jo tur, kur tagad brauca «Rītausmas ceļinieks», jūra likās neapdzīvota. Vienīgi Lūsija vēlreiz saskārās ar jūras ļaudīm, bet tas bija tikai īss mirklis. Nākamās dienas rītā viņi visu laiku slīdēja pa diezgan seklu ūdeni, kura pamats bija apaudzis ar zālēm. Tieši pirms dienasvidus Lūsija ieraudzīja lielu zivju baru, kas jūras zālēs meklēja barību. Tās mierīgi ēda un kustējās vienā un tajā pašā virzienā. «Gluži kā aitu pulciņš,» nodomāja Lūsija. Pēkšņi viņa zivju vidū ieraudzīja mazu jūras meitenīti apmēram savā vecumā —klusu meitenīti, kas vientuļa stāvēja ar tādu kā ķeksi rokās. Lūsija nešaubījās, ka šī meitene ir gane — laikam jau zivju gane —un ka bars patiešām izvests ganībās. Gan zivis, gan meitene atradās pavisam tuvu ūdens virsmai. Un tieši tad, kad meitene, slīdot zem seklā ūdens virsmas, un Lūsija, atbalstījusies pret margām, nokļuva viena otrai pretī, meitene pacēla skatienu un pavērās Lūsijai tieši acīs.

Viņas nepaspēja pateikt viena otrai ne vārda, kad jūras meitene jau bija palikusi iepakaļ. Taču Lūsija zināja, ka nemūžam neaizmirsīs viņas seju. Tā neizskatījās nedz izbijusies, nedz dusmīga kā pirms tam redzētie jūras ļaužu viepļi. Lūsijai meitenīte bija iepatikusies, un viņa nešaubījās, ka arī pati meitenei likusies tīkama. Vienā pašā mirklī viņas nez kā bija kļuvušas par draudzenēm. Ka viņas vēlreiz satiksies vai nu šajā, vai citā pasaulē, laikam daudz cerēt nevar, tomēr, ja kādreiz tā notiks, viņas izstieptām rokām skries viena otrai pretī.

Aizritēja daudzas dienas, kad vējš nepiepūta buras un pret kuģa priekšgalu nešļakstījās putas, bet «Rītausmas ceļinieks» tik un tā rāmā gaitā slīdēja uz austrumiem. Ar katru dienu un katru stundu gaisma kļuva spožāka, tomēr viņiem tā netraucēja. Neviens ne ēda, ne gulēja, neviens arī to negribēja darīt, viņi tikai vilka no jūras spaiņus, pilnus dzirkstoša ūdens, kas bija stiprāks par vīnu un dīvainā kārtā slapjāks un šķidrāks par parasto ūdeni, un mēmi uzdzēra lielus malkus cits citam uz veselību. Un daži brauciena sākumā paveci jūrnieki tagad ar katru dienu kļuva jaunāki. Visi, kas atradās uz klāja, jutās līksmi un sprigani, taču šis spriganums nevedināja uz pļāpāšanu.

Jo ilgāk viņi brauca, jo mazāk runāja un ari tad gandrīz čukstus. Pēdējās jūras klusums viņus bija paņēmis savā varā.

—     Milord, — kādu dienu Kaspians uzrunāja Drinianu, — ko jūs redzat tur priekšā?

—   Sir, — atteica Drinians, — es redzu kaut ko baltu. Gar visu apvārsni no ziemeļiem uz dienvidiem —cik vien tālu sniedz skatiens.

—   Es redzu to pašu, — sacīja Kaspians, — un nevaru iedomāties, kas tas ir.

—    Ja mēs būtu augstākos platuma grādos, jūsu augstība, — sacīja Drinians, — es teiktu, ka tas ir ledus. Taču tas nevar būt, šeit ne. Bet tik un tā mums vajadzētu nosēdināt varus pie airiem un neļaut straumei kuģi nest uz priekšu. Lai arī kas būtu tas baltums, es tādā ātrumā tajā ietriekties negribētu!