"Rītausmas ceļinieka brauciens

Nedaudz vēlāk Kaspians kļuva drusku mundrāks, tomēr abpusēji tā bija skumja šķiršanās, un es pie tās nepakavēšos. Ap pulksten diviem pēcpusdienā, labi apgādāti ar pārtiku un ūdeni (kaut gan viņi domāja, ka nebūs nepieciešams nedz ēdiens, nedz dzēriens), iekrāvuši Rīpičīpa mazo laiviņu lielākajā, trīs pusaudži un Rīps atstūmās no «Rītausmas ceļinieka» un sāka airēties cauri bezgalīgi lielajam ūdensrožu klājienam. Par godu viņu aizbraukšanai «Rītausmas ceļinieks» uzvilka visus savus karogus un redzamās vietās izkāra vairogus. No lejas, braucot pāri rožu bagātībai, kuģis izskatījās stalts, liels un mājīgs. Un, pirms tas pazuda skatienam, bērni redzēja, kā tas pagriezās un, airu dzīts, lēni aizpeldēja uz rietumiem. Tomēr, kaut ari Lūsija nobirdināja dažas asaras, viņa neskuma tik ļoti, kā jūs, lasītāji, varētu sagaidīt. Gaisma, klusums, Sudraba jūras spirgtā smarža un pat (nez kādā dīvainā veidā) vientulība šķita pārāk satraucoša.

Pēc airiem nebija vajadzības, jo straume viņus mierīgā gaitā nesa uz austrumiem. Neviens no četriem ne gulēja, ne ēda. Visu nakti un visu nākamo dienu viņi slīdēja uz austrumiem, un, kad atausa trešā diena — tik gaiša, ka jūs vai es nevarētu iztikt bez melnām brillēm uz acīm, — viņi savā priekšā ieraudzīja brīnumu. Likās, ka starp viņiem un debesīm uzslējusies siena — zaļganpelēka, līgana, vizuļojoša siena. Tad uzausa saule, un, kad tā parādījās pie apvāršņa, braucēji skatīja to cauri šai sienai, kas spīguļoja brīnumdaiļās varavīksnes krāsās. Tad viņi atjauta, ka siena patiesībā ir garš, augsts vilnis — vilnis, kas nemainīgi stāv, izslējies vienā un tajā pašā vietā, kā jūs bieži būsiet novērojuši pie ūdenskrituma, tā straumei nemitīgi atsitoties atpakaļ. Vilnis likās apmēram trīsdesmit pēdu augsts, un straume ātri nesa laivu tam klāt. Varētu sagaidīt viņus apzināmies, ka atrodas briesmās. Tā nebija. Alanuprāt, viņu vietā to nespētu neviens. Jo nu viņi saskatīja kaut ko ne vien aiz viļņa, bet arī aiz saules. Ja viņu acis nebūtu stiprinājis Pēdējās jūras ūdens, viņi nebūtu redzējuši pat sauli. Turpretī tagad viņi spēja vērot, kā tā paceļas, redzēt to pavisam skaidri un saskatīt arī priekšmetus aiz tās.

Austrumos aiz saules viņi redzēja kalnu grēdu. Tā bija tik augsta, ka bērni tā arī nesaskatīja virsotnes vai tās vienkārši aizmirsa. Neviens neatcerējās, ka tajā pusē būtu saskatījis debesis. Kalni droši vien slējās kaut kur aiz pasaules robežām. Jo jebkurus kalnus, kas augstumā sasniegtu kaut vai ceturto daļu no šo milzeņu divdesmitās daļas, klātu ledus un sniegs. Turpretī tie, ko viņi redzēja, bija silti un zaļi, apauguši ar mežiem un ūdenskritumu izvagoti. Un pēkšņi no austrumiem atskrēja vēja pūsma, viļņa virsotni sakuldama putās, un savirmoja apkārtējo ūdens spoguli. Tas ilga tikai īsu mirkli, taču to, ko šis mirklis atnesa trim bērniem, viņi nekad neaizmirsīs. Tas atnesa gan smaržu, gan skaņu — mūzikas skaņu. Edmunds ar Jūstesu to vēlāk nekad nepieminēja. Lūsija spēja vienīgi izdvest: «Tas jums salauztu sirdi.» — «Kāpēc?» es vaicāju. «Vai šī skaņa bija tik skumja?» — «Skumja!! Nē,» Lūsija noteica.

Neviens no laivā sēdošajiem nešaubījās, ka viņi ielūkojušies aiz pasaules robežām — Aslana zemē.

Šajā brīdī laiva nošņirkstēja pret zemi. Nu ūdens braukšanai bija par seklu.

— No šīs vietas, — sacīja Rīpičīps, — tālāk es braukšu viens.

Bērni pat nepūlējās viņu atturēt, jo patlaban viss šķita jau iepriekšnolemts vai pat— kādreiz jau noticis. Viņi palīdzēja pelēnam iecelt ūdenī mazo laiviņu. Rīpičīps nojoza zobenu («Tas man vairs nebūs vajadzīgs,» viņš sacīja) un iesvieda tālu projām ūdensrozēm pilnajā jūrā. Tas gan tur iekrita, taču stāvus, un rokturis palika slejamies gaisā. Tad Rīpičīps pateica visiem ardievas, viņu dēļ pūlēdamies liekuļot skumjas, lai gan pats trīsēja aiz laimes. Lūsija pirmo un pēdējo reizi izdarīja to, ko allaž bija gribējusi, proti, paņēma pelēnu rokās un apglaudīja. Viņš aši iekāpa laiviņā, paņēma airi, straume laivu satvēra, un tā, melnajam augumiņam spilgti izceļoties pret rozēm, viņš aizbrauca. Tomēr uz viļņa rozes neauga, tas izskatījās pēc gludas, zaļas nogāzes. Laiviņa šāvās arvien ātrāk un ātrāk un skaisti iedrāzās vilnim sānos. Pavisam īsu mirkli bērni saskatīja laivas apveidus un Rīpičīpu pašā augšā. Tad viss pazuda, un kopš tā laika neviens īsti nav varējis apgalvot, ka būtu redzējis pelēnu Rīpičīpu. Tomēr es ticu, ka viņš — sveiks un vesels — nonāca Aslana zemē un dzīvo tur vēl šobaltdien.

Kad uzlēca saule, Aizpasaules kalni izgaisa. Vilnis palika, taču aiz tā pletās vienīgi zilas debesis.