"Rītausmas ceļinieka brauciens

Vīri paklausīja Drinianam, un kuģis turpināja ceļu arvien lēnāk un lēnāk. Viņiem tuvojoties baltajai svītrai, tā palika tikpat noslēpumaina kā sākumā. Ja tā bija zeme, tad ļoti savāda, jo likās tikpat gluda kā ūdens klajš un vienā līmenī ar to. Kad viņi piebrauca pavisam tuvu, Drinians ļoti cieši uzstāvēja galvā ķiveri un pagrieza «Rītausmas ceļinieku» uz dienvidiem ar sāniem pret straumi un deva rīkojumu airēt mazliet vairāk uz dienvidiem — gar baltā lāsuma malu. To darot, viņi neviļus atklāja ko svarīgu, proti, ka pati straumes josla ir tikai aptuveni četrdesmit pēdu plata un pārējā jūra tik mierīga kā dīķis. Tās bija labas ziņas komandai, kura jau bija sākusi domāt, ka atceļā uz Ramandū zemi airēšana visu laiku pret straumi nebūs nekāda vieglā pastaiga. (Ar to arī varēja izskaidrot, kāpēc ganīte bija dk ātri palikusi kuģim iepakaļ. Viņa neatradās straumē. Pretējā gadījumā viņa virzītos uz austrumiem un tādā pašā ātrumā kā kuģis.)

Un tomēr neviens nespēja uzminēt, kas ir baltais lāsums. Laiva tika nolaista ūdenī un tā devās izlūkos. Tie, kas palika uz «Rītausmas ceļinieka», varēja saskatīt, ka laiva tiešā ceļā iebrauc baltā plankuma vidū. Palicēji saklausīja (pavisam skaidri pār mierīgo ūdeni) laivas braucēju spalgās un pārsteigtās balsis. Tad iestājās klusums — Rainelfs laivas priekšgalā izmērīja dziļumu, un, kad laiva sāka braukt atpakaļ, likās, ka tajā ir krietni daudz noslēpumainā baltuma. Visi sapulcējās pie kuģa sāna, lai dzirdētu jaunās ziņas.

—  Ūdensrozes, augstība! — sauca Rainelfs, stāvēdams laivas priekšgalā.

—   Ko tu teici? — atvaicāja Kaspians.

—     Ziedošas ūdensrozes, jūsu augstība, — sacīja Rainelfs. — Tādas pašas kā mājās dārza baseinā vai dīķī.

—     Skatieties! — uzsauca Lūsija, kas sēdēja laivas pakaļgalā. Viņa pacēla slapjās rokas ar klēpi baltu ziedu un platām, lēzenām lapām.

—   Kāds ir dziļums, Rainelf? — vaicāja Drinians.

—    Tas ir tas jocīgākais, kapteini, — sacīja Rainelfs. — Tur joprojām ir dziļš. Trīs ar pusi asis — ne ko pielikt, ne atņemt.

—   Tās nevar būt īstas ūdensrozes — ne tās, ko mēs saucam par ūdensrozēm, —Jūstess pretojās.

Varbūt, ka tās arī nebija ūdensrozes, tomēr tām ļoti līdzīgas gan. Un, kad viņi, mazliet apspriedušies, «Rītausmas ceļinieku» iegrieza atpakaļ straumē un sāka slīdēt austrumu virzienā, braucot cauri Ūdensrožu ezeram jeb Sudraba jūrai (viņi izmēģināja abus nosaukumus, taču palika pie «Sudraba jūras», kā tā apzīmēta arī Kaspiana kartē), sākās ceļojuma dīvainākā daļa. Ļoti drīz atklātā jūra, ko viņi atstāja aiz sevis, pārvērtās par šauru, zilu strīpiņu pie rietumpuses apvāršņa. Kuģim abās pusēs pletās baltie ziedi ar liegi zeltainām putekšnīcām, vienīgi aiz pakaļgala puķes braucot bija atsviestas sānis, atstājot aiz sevis brīvu ūdens joslu, kas vizēja līdzīgi tumšzaļam stiklam. Pēc izskata šī pēdējā jūra bija ļoti līdzīga Arktikai; un, ja viņu redze nebūtu kļuvusi tik asa kā ērgļiem, saule, kas apspīdēja visu šo baltumu — it īpaši agri rītos, kad tai bija vislielākie apmēri, — nebūtu bijusi paciešama. Ik vakaru šī baltā krāsa ļāva paildzināt dienas gaismu. Likās, ka ūdensrozēm nebūs gala. Dienu pēc dienas no visa šī jūdzēm platā puķu klājiena cēlās smarža, ko Lūsijai bija grūti raksturot; smarža bija salda — jā, bet nebūt neuzdzina miegu un nešķita uzmācīga, tā bija spilgta, vientuļa savvaļas ziedu smarža, kas šķita iespiežamies smadzenēs un radām sajūtu, ka cilvēks var skriešus kāpaļāt pa kalniem vai cīkstēties ar ziloni. Lūsija ar Kaspianu teica viens otram: — Es jūtu, ka ilgi to vairs nespēšu paciest, tomēr negribu arī, lai tā izgaistu.

Viņi ļoti bieži mērīja dziļumu, tomēr tikai pēc vairākām dienām jūra kļuva seklāka. Tā tas turpinājās vēl kādu laiku. Beidzot pienāca diena, kad viņiem vajadzēja izbraukt ārā no straumes un taustīt ceļu tālāk, airējot gliemeža gaitā. Drīz vien kļuva skaidrs, ka «Rītausmas ceļinieks» vairs tālāk uz austrumiem nevar pabraukt. Patiesībā tikai ar ļoti pārdomātu rīcību viņiem izdevās kuģi pasargāt, lai tas neuzskrietu sēklim.

—  Nolaidiet laivu ūdenī, — uzsauca Kaspians, — un tad sasauciet visus kuģa pakaļgalā. Man ar viņiem jārunā.

—     Ko viņš dziras darīt? — Jūstess iečukstēja Edmundam. — Viņam ir tāds dīvains skatiens.

—   Manuprāt, iespējams, ka mēs visi izskatāmies tādi paši, — sacīja Edmunds.

Viņi piebiedrojās Kaspianam, un drīz vien vīri pilnā skaitā sadrūzmējās vienā barā virvju pakājē, lai noklausītos karaļa runu.