"Rītausmas ceļinieka brauciens

Pēc dažām minūtēm «Rītausmas ceļinieks» bija apgriezies, un visiem kļuva redzams melnais kamoliņš ūdenī, kas bija Rīpičīps. Lielā satraukumā viņš bēra vārdiņus, bet, tā kā mutē visu laiku smēlās ūdens, neviens nesaprata, ko viņš saka.

—  Ja mēs viņu neapturēsim, viņš visu to padarīšanu izpļāpās, — kliedza Drinians. Lai to aizkavētu, viņš pieskrēja pie borta, pats nolaida lejup virvi un uzsauca jūrniekiem: — Viss kārtībā, viss kārtībā! Ejiet atpakaļ savās vietās. Es ceru, ka peli spēšu pacelt bez citu palīdzības. — Un, Rīpičīps sāka rāpties augšup pa virvi — gan ne sevišķi veikli, jo slapjais kažoks bija kļuvis smags. Drinians pārliecās pāri reliņiem un čukstēja:

—   Nestāsti! Ne vārda.

Taču, kad pilošais pelēns bija sasniedzis klāju, izrādījās, ka jūras ļaudis viņu vispār neinteresē.

—Jauki, — viņš pīkstēja. —Jauki, jauki!

—     Par ko tu runā? — nikni noprasīja Drinians. — Turklāt tev nav jāskurina viss slapjums man virsū.

—  Es tev saku, ka ūdenī ir jauki, — teica pelēns. — Tas ir jauks un svaigs. Un nav sāļš.

Kadu brīdi neviens vēl īsti neaptvera, cik teiktais ir svarīgs. Bet tad Rīpičīps vēlreiz atkārtoja seno pravietojumu:

«Kur viļņu garša salda liekas, Tur — nešaubies jel, Rīpičīp, — Ka Austrumus tu rasi.»

Beidzot visi saprata.

— Iedod man spaini, Rainelf, — teica Drinians. To dabūjis, nolaida lejā un uzvilka atpakaļ. Ūdens vizēja kā stikls.

—Varbūt jūsu augstība vēlētos pirmais to nogaršot, — Drinians uzrunāja Kaspianu.

Karalis saņēma spaini abās rokās, piecēla pie lūpām, iemalkoja, tad padzērās pa īstam un pacēla galvu. Sejas

izteiksme bija mainījusies. Ne vien acis, bet visa viņa būtība šķita kļuvusi gaišāka.

—Jā, — viņš sacīja, — tas ir salds. Šis te ir īsts ūdens. Neesmu drošs, vai tas mani nenogalēs. Bet tā būs nāve, ko es pats būtu sev izvēlējies — ja būtu jau agrāk zinājis.

—  Ko tu ar to gribi teikt? — vaicāja Edmunds.

—   Tas… tas vairāk par visu citu ir līdzīgs gaismai, — paskaidroja Kaspians.

—     Tieši gaisma jau tas arī ir, — atteica Rīpičīps. — Dzerama gaisma. Droši vien mēs tagad esam ļoti tuvu pasaules galam.

Uz mirkli iestājās klusums, un tad arī Lūsija notupās uz klāja un padzērās no spaiņa.

—   Visgaršīgākais, ko es jebkad esmu dzērusi, — viņa teica, dziļi ievilkdama elpu. — Bet, ai, cik stiprs. Tagad mums nevajadzēs ēst.

Un visi, kas atradās uz klāja, cits pēc cita padzērās. Un ilgu laiku klusēja. Viņi jutās gandrīz pārāk labi un stipri, lai spētu to izturēt; un drīz viņi ievēroja vēl vienu pārmaiņu. Kā jau iepriekš sacīju — kopš viņi bija pametuši Ramandū salu, gaismas, šķiet, bija pārāk daudz, saule pārāk liela (lai arī ne pārāk karsta), jūra pārāk dzirkstīga, gaiss pārāk vizošs. Tagad gaismas nebija mazāk — patiesībā tās bija vairāk —, taču cilvēki spēja to panest. Viņi spēja nemirkšķinot skatīties tieši saulē. Viņiem bija iespējams redzēt vairāk gaismas nekā jebkad agrāk. Klājs, bura, viņu pašu sejas un augumi kļuva arvien spožāki un spožāki, un spīdēja ik tauva. Un nākamajā rītā, kad uzausa saule — tagad apmērā piecas sešas reizes lielāka nekā iepriekš —, viņi vērīgi tajā lūkojās un saskatīja ik spalvu lidojošo putnu spārnos.

Todien uz klāja atskanēja tikai rets vārds, līdz vakariņu laikā (ēst nevienam negribējās, jo pietika ar ūdeni) Drinians ierunājās:

—   Nespēju to saprast. Nejūt ne mazāko vēja pūsmu, bura karājas gluži ļengana. Jūra ir gluda kā spogulis. Un tomēr mēs braucam tik ātri, it kā mūs dzītu visnegantākā vētra.

—    Es arī domāju par to pašu, — atzinās Kaspians.

—   Droši vien esam iekļuvuši kādā stiprā straumē.

—  Hm, — norūca Edmunds. —Ja pasaulei patiešām ir mala un mēs esam pienākuši tai tuvu, tad tas nav pārāk jauki.

—Tev šķiet, —sacīja Kaspians, —ka mūs varbūt… nu, varētu pārsviest tai pāri?

—Jā, jā, — iesaucās Rīpičīps, sasizdams kopā ķepiņas.

—   Tā es vienmēr esmu to iztēlojies — pasauli kā lielu, apaļu galdu un visu okeānu ūdeņus nepārtraukti drāžamies pāri šī galda malai. Kuģis apsviedīsies otrādi — stāvēs ar mastu uz leju —, vienu mirkli mēs paskatīsimies pāri galda malai un tad — lejup, lejup trakā ātrumā…

—   Un kā tu domā, kas mūs tur dibenā gaidīs, ko? — vaicāja Drinians.

—  Varbūt Aslana zeme, — acīm spīdot, teica pelēns.

—    Vai varbūt nekāda dibena nebūs. Varbūt mēs tikai kritīsim un kritīsim. Tomēr, lai kā arī būtu, vai tad nebūs vērts kaut mirkli palūkoties pāri pasaules malai?

—  Bet, paklau, —Jūstess iebilda, —tas viss ir muļķības.

Pasaule ir apaļa — tas ir, apaļa kā bumba, nevis kā apaļš galds.

—Mūsu pasaule tāda ir, — teica Edmunds. Bet vai šī ir tāda pati?