"Rītausmas ceļinieka brauciens

Pa to laiku Kaspiana runa, kurai, iespējams, palīdzēja arī kāda salas burvestība, iedarbojās tieši tā, kā viņš bija paredzējis. Krietni daudz tādu, kuri par katru cenu bija vēlējušies atmest braucienam ar roku, tagad, kad draudēja atlaišana, sāka jusdes pavisam citādi. Un, protams, ikreiz, kad kāds jūrnieks pavēstīja, ka nolēmis lūgt atļauju braukt līdzi, tie, kas to nebija darījuši, manīja, ka viņu skaits kļūst mazāks, un jutās arvien neērtāk. Tāpēc, pirms noteiktā pusstunda tuvojās beigām, vairāki cilvēki burtiski «laizījās klāt» (vismaz šādu izteicienu lietoja, kad es mācījos skolā) Drinianam un Rainsam un lūdzās, lai tie dodot par viņiem labas atsauksmes. Drīz vien palika tikai trīs, kas negribēja braukt, un šie trīs visiem spēkiem centās pierunāt citus paliktarviņiem. Pēc neilga laika bija tikai viens negribētājs. Un beidzot tas nobijās, ka tiks pamests viens pats, un ari mainīja savu nodomu.

Kad pusstunda bija galā, visi piesoļoja pie Aslana galda un sastājās vienā galā, bet Drinians ar Rainsu piegāja pie Kaspiana, nostājās viņam līdzās un nolasīja ziņojumu, un Kaspians pieņēma visus, vienīgi to ne, kurš savus lēmumus bija mainījis pēdējā mirklī. Viņa vārds bija Mīkstmiesiņš, un viņš palika Zvaigznes salā visu laiku, kamēr citi bija devušies pasaules gala meklējumos, un viņam ļoti gribējās, kaut jel viņš būtu braucis līdzi. Viņš nebija no tiem, kam darītu prieku sarunas ar Ramandū un viņa meitu (savukārt arī tie pēc tā nemaz neilgojās), salā bieži vien lija, un, kaut arī ik vakaru galdā parādījās lieliski ēdieni, viņam tie īpaši negāja pie sirds. Viņš apgalvoja, ka, sēžot tur vienam

pašam (gandrīz pastāvīgi līstot lietum) kopā ar galda galā gulošajiem četriem augstmaņiem, viņam tirpas skrējušas pār kauliem. Un, kad citi atgriezās, viņš jutās tik nelāgi, ka mājupbrauciena laikā Vientuļajās salās aizmuka no citiem un apmetās uz dzīvi Kalormenā, kur sacerēja brīnumstāstus par saviem piedzīvojumiem pasaules galā, līdz beidzot arī pats tiem sāka ticēt.

Tādējādi zināmā mērā var sacīt, ka mūžu viņš nodzīvoja laimīgi. Bet nekādi nevarēja ieredzēt peles.

Tajā vakarā viņi visi ēda un dzēra pie pīlāru vidū klātā lielā galda, kur ēdamais ar burvestību palīdzību visu laiku tika papildināts, un nākamajā rītā «Rītausmas ceļinieks», kad lielie putni bija atlidojuši un atkal aizlidojuši, no jauna uzvilka buru.

— Kundze, — sacīja Kaspians, — es ceru, ka runāšu ar jums pēc tam, kad būšu satriecis burvestības varu. — Un Ramandū meita palūkojās uz viņu un pasmaidīja.

Piecpadsmitā nodaļa Pēdējās jūras brīnumi

Pametuši Ramandū zemi, ceļinieki ļoti drīz sāka just, ka ir jau nokļuvuši aiz pasaules malas. Viss bija citādi. Pirmkārt, visi manīja, ka iztiek ar īsāku gulēšanas laiku. Viņiem negribējās likties gulēt vai daudz ēst, un pa t runāt viņi runāja tikai pieklusinātās balsīs. Jāpiemin arī gaisma. Tā bija pārlieku spoža. Rītos uzlecot, saule izskatījās divreiz, ja ne trīsreiz, lielāka nekā parasti. Un ik rītu (tas Lūsijai likās visdīvaināk) milzīgie baltie putni, uzgavilēdami savas dziesmas cilvēku balsīs — tādā valodā, ko neviens nesaprata, — bariem laidās pāri galvām un pazuda aiz kuģa pakaļgala, traukdamies brokastot pie Aslana galda. Mazliet vēlāk viņi atgriezās un pazuda austrumu pusē.

— Cik brīnišķīgi dzidrs ir ūdens, — savā nodabā teica Lūsija, otrās brauciena dienas agrā pēcpusdienā pārliekusies pār kreiso bortu.

Tā arī bija. Pirmais, ko viņa ievēroja, bija mazs, melns priekšmets kurpes lielumā, kas virzījās uz priekšu tieši tādā pašā ātrumā kā kuģis. Mirkli viņa nodomāja, ka kaut kas peld pa ūdens virsmu, taču tad garām aizpeldēja sakaltušas maizes gabals, ko pavārs bija izsviedis no virtuves. Un šim maizes gabalam, šķiet, bija jāsaduras ar melno priekšmetu, tomēr tā nenotika. Tas pārpeldēja melnumam pāri, un tad Lūsija ievēroja, ka tas neatrodas ūdens virspusē. Pēkšņi tas izpletās visai liels un pēc brītiņa atkal saruka līdz iepriekšējiem apmēriem.

Tagad Lūsija saprata, ka ir redzējusi notiekam kaut ko ļoti līdzīgu tam, kas jau piedzīvots citā reizē — ja vien varētu atcerēties, kur! Viņa pielika roku pie galvas, sarauca pieri un, pūlēdamās atsaukt to atmiņā, izbāza pat mēles galiņu. Beidzot viņa atcerējās gan. Protams! Tāpat notiek ar to, ko cilvēks skaidrā, saulainā dienā redz pa vilciena logu. Viņš redz vagona ēnu skrienam garām laukiem tādā pašā ātrumā, kā skrien vilciens. Kad vilciens iebrauc starp augstiem zemes uzbērumiem, ēna tūdaļ tam ātri tuvojas un, drāzdamās pa uzbēruma zāli, izplešas. Vilcienam izbrau­cot ārā no ejas — knikt! — melnā ēna atguvusi normālos apmērus un atkal traucas pa tīrumiem.