"Rītausmas ceļinieka brauciens

—  Pat jūsu pasaulē, mans dēls, tā nav zvaigznes būtība, bet dkai tās sastāvs. Un šajā pasaulē jūs ar kādu zvaigzni jau esat tikušies, jo man šķiet, ka esat bijuši pie Koriakina.

—Vai viņš ari ir atpūtā devusies zvaigzne? — noprasīja Lūsija.

—  Nu, ne gluži tā, — atteica Ramandū. —Tas, ka viņu iecēla par valdnieku dulburiem, īsti nenozīmēja atpūtu. To varētu dēvēt par sodu. Ja viss ritētu labi, viņš būtu varējis spīdēt dienvidu ziemu debesīs vēl tūkstošiem gadu.

—   Ko viņš nodarīja, ser? — vaicāja Kaspians.

—    Mans dēls, — atteica Ramandū. — Tev, Ādama dēlam, nav jāzina, kādas kļūdas var pieļaut zvaigzne. Bet nešķiedīsim velti laiku ar šādām sarunām. Vai neesat vēl izlēmuši, vai dosieties tālāk uz austrumiem un atgriezīsieties, atstājuši vienu tur uz laiku laikiem, lai salauztu burvības varu, vai arī kuģosiet uz rietumiem?

—  Katrā ziņā, sir, — atsaucās Rīpičīps, — par to nevar būt šaubu! Ir gluži skaidrs, ka tāds brauciens uzskatāms par daļu no mūsu meklējumiem — mums jāatbrīvo šie trīs lordi no burvestības.

—   Gluži manas domas, Rīpičīp, — atteica Kaspians. — Un pat ja tā nebūtu, man sirds plīstu vai pušu, ja es nedotos uz pasaules galu tiktāl, ciktāl vien mūsu «Rītausmas ceļinieks» varētu mūs aizvest. Taču es prātoju par komandu. Vīri ir apņēmušies meklēt septiņus augstmaņus, nevis sasniegt pasaules malu. Ja mēs dosimies no šejienes uz austrumiem, tad brauksim, lai atrastu robežu, galējos austrumus. Un neviens nezina, cik tālu tas ir. Viņi ir drosmīgi vīri, taču es saredzu dažas pazīmes, ka brauciens viņiem apnicis un tie ilgojas kuģa priekšgalu atkal pagriezt Nārnijas virzienā. Manuprāt, es nedrīkstu pavēlēt viņiem doties tālāk bez viņu pašu ziņas un piekrišanas. Un tad vēl ir nabaga lords Rūps. Viņš ir dzīves grūtību salauzts cilvēks.

—Mans dēls, — sacīja Zvaigzne, — pat ja tu to gribētu, nebūtu nekādas jēgas braukt uz pasaules galu ar cilvēkiem, kas to negrib, vai ar cilvēkiem, kas apmānīti. Tādā veidā nesalauž stipras burvju varas. Viņiem jāzina, kurp viņi dodas un kāpēc viņi turp dodas. Bet kas ir šis dzīves grūtību salauztais cilvēks, par kuru tu runā?

Kaspians pastāstīja Ramandū, kas noticis ar Rūpu.

—     Es varu nodrošināt to, kas viņam visvairāk

V

nepieciešams, —teica Ramandū. —Sajā salā var gulēt bez mēra un bez ierobežojumiem, un nav dzirdēts, ka kāds gulētājs būtu jutis piezogamies kādu sapni. Ļauj, lai viņš apsēžas līdzās šiem trim vīriem un gremdējas aizmirstībā, līdz jūs atgriezīsieties.

—Ai, darīsim gan tā, Kaspian, —teica Lūsija. —Esmu pārliecināta, ka tieši pēc tā viņš ilgojas.

—Tajā pašā brīdī viņu sarunu pārtrauca daudzu soļu un balsu troksnis. Tuvojās Drinians un pārējie komandas vīri. Viņi pārsteigti apklusa, kad ieraudzīja Ramandū un viņa meitu, bet tad, aptvēruši, ka tie acīmredzot ir augsti stāvoši ļaudis, atsedza galvas. Daži jūrnieki vīlušies nopētīja tukšās bļodas un karafes uz galda.

—       Milord, — karalis sacīja Drinianam, — lūdzu, aizsūtiet vīrus atpakaļ uz «Rītausmas ceļinieku» ar ziņu lordam Rūpam. Lai tie viņam pastāsta, ka te miegā guļ pēdējie no viņa senajiem ceļabiedriem — guļ, neko nesapņodami, — un ka viņš var tiem piebiedroties.

Kad tas bija nokārtots, Kaspians pārējiem lika apsēsties un izklāstīja patieso stāvokli. Kad viņš stāstu bija beidzis, iestājās ilgs klusums. Tad daži sāka sačukstēties, un pēc tam kājās uzslējās galvenais strēlnieks, teikdams:

—    Daži no mums jau labu laiku jūsu augstībai grib pavaicāt— kā mēs riksim mājās, kad pagriezīsim kuģi atpakaļ, vienalga, vai mēs to darām šeit vai kaut kur citur. Visu laiku pūta rietumu vai ziemeļrietumu vējš, ja neskaita tās reizes, kad valdīja bezvējš. Un, ja tas nemainīsies, tad es gribētu zināt, vai mums vispār ir cerības kādreiz atkal ieraudzīt Nārniju. Nav arī lielu izredžu, ka, tā visu ceļu airējot, mums pietiks krājumu.

—   Tā ir sauszemes žurkas runa, — atcirta Drinians. — Vasaras beigās šajās jūrās valdošie allaž ir rietumu vēji, un pēc Jaungada tie vienmēr mainās. Mēs izbaudīsim pietiekami stipras vēja brāzmas, kas mūs dzīs uz rietumiem, — droši vien stiprākas, nekā mums patiktos.

—Tā ir taisnība, kungs, — sacīja kāds vecs jūrnieks, kas bija dzimis Galmā. — Janvārī un februāri šurp triecas nejauks laiks no austrumiem. Un, ja drīkstu dot padomu, sir, tad teikšu — ja es būtu kuģa pavēlnieks, tad sacītu, ka ziema jāpārlaiž te un martā jādodas mājupceļā.

—   Ko tad jūs te ziemā ēdīsiet? — noprasīja Jūstess.

—    Šis galds ik vakaru saulrieta stundā pildīsies ar ķēnišķīgiem ēdieniem, — paskaidroja Ramandū.

—Nu gan jūs runājat tukšu! — iesaucās vairāki jūrnieki.