Читаем "Rītausmas ceļinieka brauciens полностью

Vecais vīrs, neko nerunādams, tuvojās un apstājās otrpus galdam iepretī meitai. Tad abi pacēla rokas augšup un pagriezās ar seju pret austrumiem. Tā stāvēdami, viņi sāka dziedāt. Es vēlētos, kaut spētu dziesmu uzlikt uz papīra, taču neviens no klātesošajiem vēlāk to nevarēja atcerēties. Lūsija teica, ka meldija sastāvējusi no augstiem, gandrīz spalgiem, bet ļoti skaistiem toņiem.

— Vēsa dziesma, dziesma agram rītam. — Un, viņiem dziedot, pelēkie mākoņi austrumpuses debesīs izklīda, baltās svēdras pletās platākas un platākas, līdz viss klajums bija balts un jūra sāka zaigot līdzīgi sudrabam. Pēc laba laika (taču dziedāt abi tā arī nepārtrauca) austrumi beidzot sāka sārtoties, mākoņu nebija, saule izkāpa no jūras, un tās garie, līdzenie stari nogūlās uz galdā liktajiem zelta un sudraba traukiem, kā arī uz akmens dunča.

Jau pāris reižu agrāk nārnieši bija prātojuši, vai saule, lecot šajās jūrās, neizskatās lielāka nekā viņu dzimtenē. Šoreiz viņi par to nešaubījās, kļūdīties bija neiespējami. Un staru spožums rasas lāsēs un uz galda tālu pārspēja ikvienu rīta gaismu, ko viņi jebkad bija redzējuši. Edmunds vēlāk sacīja: «Lai arī šajā ceļojumā notika daudz kas tāds, kas varētu izklausīties interesantāk, tomēr šis mirklis patiesībā satrauca visvairāk.» Jo nu viņš zināja, ka viņi patiešām ir sasnieguši pasaules gala sākumu.

Tad no paša lēcošās saules vidus kaut kas šķita izlidojam uz viņu pusi, taču, protams, nebija iespējams ilgi skatīties tajā virzienā, lai pa īstam pārliecinātos. Tomēr gaiss drīz vien pildījās ar balsīm, balsīm, kas saskanīgi salējās kopā ar augstās dāmas un viņas tēva dziedāto melodiju, tomēr toņi bija daudz skaļāki un valoda — nevienam nesaprotama. Un drīz vien šo balsu īpašniekus varēja arī saskatīt. Tie bija putni — lieli un balti, un tie lidoja šurp simtiem un tūkstošiem un nolaidās visur — zālē, uz akmens, uz bruģa, uz galda, uz cilvēku pleciem, rokām, galvām, līdz izskatījās, ka visu klāj bieza sniega kārta. Jo līdzīgi sniegam putni ne vien apsedza visu ar savām baltajām spalvām, tie arī apmigloja un padarīja neskaidrus priekšmetu apveidus. Lūsija, lūkodamās pa viņu apsēdušo putnu spārnu spraugu, vienu no tiem redzēja pielidojam pie vecā vīra, knābī nesot kaut kādu priekšmetu, kas atgādināja nelielu augli, tomēr varēja arī būt maza, nokaitēta oglīte, jo tā bija tik spoža, ka žilba acis. Putns to ielika vecā vīra mutē.

Pēc tam lidoņi beidza dziedāt un likās čakli darbojamies ap galdu. Kad tie atkal pacēlās gaisā, viss ēdamais un dzeramais no galda bija pazudis. Putni savos simtiem un tūkstošiem lielajos baros uzlidoja augšup no maltītes vietas un aiznesa projām to, ko nebija iespējams apēst, piemēram, kaulus, mizas un čaumalas. Viņi devās atpakaļ — pretī saullēktam. Tagad tie nedziedāja, tāpēc spārnu vēdas likās satricinām visu gaisu. Galds bija noknābāts tukšs, bet trīs vecie Nārnijas lordi joprojām gulēja ciešā miegā.

Beidzot vecais vīrs pagriezās pret jūras braucējiem un tos apsveica.

—  Ser, — Kaspians viņu uzrunāja, — vai jūs pateiksiet mums, kā atbrīvot no burvju varas šos trīs gulošos Nārnijas lordus?

—   To es jums labprāt pasacīšu, mans dēls, — atteica vecais vīrs. — Lai salauztu burvju varu, jums jāaizbrauc līdz pašam pasaules galam vai vismaz tik tālu, cik vien tuvu jūs tam spējat piekļūt, un atgriežoties pamest vismaz vienu no sava pulka tur.

—  Un kam ar pamesto jānotiek? — noprasīja Rīpičīps.

—  Viņam jādodas iekšā austrumu dzīlēs, un viņš nekad vairs nedrīkst atgriezties šajā pasaulē.

—  Tieši to es no sirds vēlos, — Rīpičīps pavēstīja.

—   Un vai mēs tagad jau esam pasaules gala tuvumā, ser? — vaicāja Kaspians. — Vai jums ir kādas ziņas par jūrām un zemēm, kas atrodas vēl tālākuz austrumiem nekā šīs?

—  Es tās redzēju ļoti sen, — sacīja vecais vīrs, — bet no liela augstuma. Es nevaru jums pastāstīt to, kas jāzina jūras braucējiem.

—  Vai tas nozīmē, ka jūs lidojāt pa gaisu? —Jūstesam neviļus izspruka.

—    Es atrados krietni augstāk par gaisa slāni, mans dēls, — atteica vecais vīrs. — Es esmu Ramandū. Taču redzu, ka jūs skatāties cits uz citu un neesat šo vārdu dzirdējuši. Un par to nav ko brīnīties, jo tas laiks, kad es biju zvaigzne, beidzies jau ilgi pirms jūsu nākšanas pasaulē un visi zvaigznāji ir mainījušies.

—   Vai traks, — Edmunds klusītiņām norūca. — Viņš ir pensijā aizgājis zvaigznājs.

—  Vai jūs vairs neesat zvaigzne? — turpināja Lūsija.

—  Esmu zvaigzne, kas devusies atpūtā, mana meita, — paskaidroja Ramandū. — Kad es pēdējo reizi izgāju darbā, tik vecs un vārgs, ka jūs to nevarat aptvert, mani atgādāja uz šo salu. Es vairs neesmu tik vecs, kā biju toreiz. Ik rītu kāds putns man no saules ielejām atnes uguns ogu, un katra uguns oga nedaudz samazina manu vecumu. Un, kad es atkal būšu kļuvis tik jauns kā vakar dzimis bērns, es no jauna pacelšos gaisā (jo mēs atrodamies pie pasaules austrumu robežas) un atkal iekļaušos lielajā dejā.

—    Mūsu pasaulē, — Jūstess iebilda, — zvaigzne ir milzīga karstas gāzes bumba.

Перейти на страницу:

Похожие книги