"Rītausmas ceļinieka brauciens

—Manuprāt, tās ir drupas, — sacīja Lūsija, kad viņi bija pienākuši krietni tuvāk, un pagaidām viņas minējums izklausījās visticamākais. Tas, ko viņi tagad ieraudzīja, bija pelēcīgu pīlāru ieskauts iegarens, plats laukums, nobruģēts ar gludiem akmeņiem, taču neapjumts. No viena gala līdz otram stiepās galds, apklāts ar krāšņu, sārtu segu, kas nokarājās gandrīz līdz bruģim. Abās pusēs tam bija novietoti daudzi krēsli ar iekaltiem grezniem rakstiem un zīda spilveniem uz sēdekļiem. Pats galds bija klāts tik lepnām dzīrēm, kādas nekad nebija redzētas — pat tad ne, kad Visaugstākais karalis Pīters ar savu galmu uzturējās Kērā Paravelā. Uz galda bija redzami tītari, zosis un pāvi, mežakuiļu galvas un briežgaļas kalni, pīrāgi, kas izskatījās pēc kuģiem ar vējā piepūstām burām vai kā pūķi un ziloņi; tur bija saldējuma pudiņš, gaiši omāri un sārtvizoši laši, rieksti un vīnogas, ananāsi un firziķi, granātāboli un melones, un tomāti. Tur bija zelta un sudraba karafes un īpatnēji izvirpotas glāzes; un viņiem pretī vēdīja augļu un vīna smarža — it kā solīdama bezgalīgu svētlaimi.

—  Vai dieniņ! — Lūsija iesaucās.

Viņi visi paklusām piegāja tuvāk.

—   Bet kur tad viesi? — noprasīja Jūstess.

—  Tos mēs varam pagādāt, ser, — Rainss piedāvājās.

—    Skatieties! — asi iesaucās Edmunds. Viņi jau bija iegājuši pīlāru iekšienē un stāvēja uz bruģa. Ikviens paraudzījās Edmunda norādītajā virzienā. Visi krēsli nebūt nebija tukši. Galda galā un divos krēslos turpat sānos kaut kas atradās — ja tā varētu sacīt — «kaut kas trijos eksemplāros».

—Kastadšitie? —čukstot pajautāja Lūsija. —Izskatās pēc trim pie galda sēdošiem bebriem.

—Vai pēc milzīgas putnu ligzdas, — piebilda Edmunds.

—  Man viņi atgādina siena kaudzi, — sacīja Kaspians.

Rīpičīps paskrēja uz priekšu, uzlēca uz krēsla un no tā

uz galda, notipināja tam pāri visā garumā veikli kā dejotājs, izspraukdamies caur dārgakmeņiem greznotajām tasītēm, augļu piramīdām un ziloņkaula sālnīcām. Viņš taisnā ceļā

pieskrēja pie noslēpumaina izskata pelēcīga paugura galda galā — paskatījās, pataustīja un tad izsaucās:

—  Manuprāt, šitie kauties gan nekausies.

Nu visi pienāca tuvākun redzēja, ka šajos trīs krēslos sēž trīs vīri, lai gan pirms tuvākas apskates grūti bija aptvert, ka tie tiešām ir vīri. Sirmie, garie mati, gandrīz apklādami sejas, slīga pār acīm, un bārdas bija izaugušas pāri galdam, stiepdamās ap traukiem, apvīdamas šķīvjus un kausus kā kazenāji apvij žogus, līdz viss sapinies milzīgā matu klājienā un noslīdzis pāri galda malai uz grīdas. Mugurpusē mati nokarājās pār krēslu atzveltnēm, tā ka tās bija pilnīgi apslēptas. Patiesībā visi trīs vīri sastāvēja gandrīz vienīgi no matiem.

—  Vai miruši? — Kaspians pavaicāja.

—Manuprāt, nē, sir, —nopīkstēja Rīpičīps, izvilkdams viena guļošā delmu no matu gūzmas un saņemdams abās ķepās. — Šī ir silta, un pulss sataustāms.

—   Šī arī — un tā tāpat, — piebilda Drinians.

—   Hm, viņi tikai guļ, —Jūstess secināja.

—  Tomēr tas bijis ilgs miegs, — teica Edmunds, — ja izauguši tādi matu ērkuļi.

—    Tam jābūt apburtam miegam, — sacīja Lūsija. — Es, kolīdz mēs izkāpām uz cietzemes, jau manīju, ka šī sala ir pilna ar burvestībām. Pag! Vai jums nešķiet, ka mēs varbūt esam atbraukuši, lai to izgaisinātu?

—  Varam mēģināt, — teica Kaspians un sāka purināt tuvāko no trim gulētājiem. Kādu brītiņu visiem likās, ka mēģinājums būs sekmīgs, jo vīrs sāka dziļi elpot un noburkšķēja:

—    Es tālāk uz austrumiem nebraukšu. Airējam uz Nārniju. — Taču tūlīt viņš ieslīga atpakaļ vēl dziļākā miegā nekā iepriekš, tas ir, viņa smagā galva noļuka vairākas collas lejup uz galda pusi, un visas pūles viņu vēlreiz pamodināt izrādījās veltīgas. Ar otru vīru notika tāpat.

—    Neesam dzimuši, lai dzīvotu kā lopi. Pagriez uz austrumiem — kamēr vēl ir iespēja — uz tām zemēm aiz saules, — to teicis, viņš atslīga uz galda. Trešais vienīgi norūca:

—   Lūdzu, sinepes, — un jau gulēja tālāk.

—  Hm, «airējam uz Nārniju»? — pārvaicāja Drinians.

—Jā, — teica Kaspians, — tev taisnība, Drinian. Man

šķiet, ka mūsu meklējumi beigušies. Palūkosimies uz šo vīru zīmoggredzeniem. Jā, tie ir viņu ģērboņi. Šis ir lords Revilians. Šis ir lords Argozs un tas — lords Mavramorns.

—     Bet mēs nespējam viņus atmodināt, — sacīja Lūsija. — Ko lai darām?

—  Izlūdzos visu jūsu augstību piedošanu, — ierunājās Rainss, — bet, kamēr jūs to apspriežat, kāpēc lai mēs neķertos pie ēdamā? Ar tādām pusdienām mūs ik dienas necienā.

—  Ja tev dzīvība mīļa, tad nepieskaries! — Kaspians iesaucās.

—  Kas tiesa, tas tiesa, — piebalsoja vairāki citi. — Te pārākstipri ož pēc burvestībām. Jo ātrāk mēs atgriezīsimies uz kuģa, jo labāk.

—   Varat nešaubīties, — teica Rīpičīps, — ka šie trīs lordi ieslīga septiņgadu miegā tieši tāpēc, ka ēda šos gardumus.

—  Es tiem nekādā ziņā nepieskartos, — teica Drinians.

—   Neparasti ātri sāk tumst, — piezīmēja Rainelfs.

—    Ejam atpakaļ uz kuģi, ejam atpakaļ uz kuģi, — purpināja vīri.