"Rītausmas ceļinieka brauciens

—    Es nudien uzskatu, ka viņiem taisnība, — sacīja Edmunds. — Izlemt, ko darīt ar trim gulētājiem, mēs varam arī rīt. Šos cienastus ēst mēs neuzdrošināmies, un nav jēgas te palikt, lai pavadītu nakti. Viss šis pagalms ož pēc burvestībām un — briesmām.

— Pilnīgi piekrītu karaļa Edmunda uzskatiem, — teica Rīpičīps, —ciktāl tie attiecas uz kuģa komandu. Turpretī es personīgi tupēšu pie šī galda līdz saullēktam.

—   Apžēliņ, kādēļ? — iesaucās Jūstess.

—Tāpēc, —atteica pelēns, —ka tā ir ļoti svarīga dēka, un man nevienas briesmas nešķiet dk milzīgas, lai es atgrieztos atpakaļ Nārnijā, apzinādamies, ka aiz bailēm esmu pametis nenoskaidrotu kādu noslēpumu.

—   Es palikšu kopā ar tevi, Rīp, — teica Edmunds.

—   Un es arī, — piebilda Kaspians.

—Un es, — sacīja Lūsija. Un tad nodomam pievienojās arī Jūstess. Viņam gan tas nozīmēja izrādīt lielu drošsirdību, jo apstāklis, ka viņš, pirms uzkāpa uz «Rītausmas ceļinieka», nekad neko tādu nebija nedz lasījis, nedz pat dzirdējis, sagādāja šim zēnam lielākas grūtības nekā pārējiem.

—  Es no sirds lūdzu jūsu augstību… —iesāka Drinians.

—   Nē, milord, — Kaspians viņu pārtrauca. — Tava vieta ir uz kuģa, un tev aiz muguras ir veselas dienas darbs, turpretī mēs pieci esam laiskojušies. — Par šo jautājumu daudz strīdējās, tomēr galu galā Kaspians guva virsroku.

Kad komanda, krēslai sabiezējot, aizgāja uz piekrasti, visi pieci palicēji (izņēmums gan varbūt bija Rlpičīps) juta pār muguru pārskrienam aukstus drebuļus.

Viņi diezgan ilgi nekādi nevarēja izvēlēties vietas pie bīstamā galda. Varbūt iemesls visiem bija viens un tas pats, taču skaļi to neviens neteica. Jo nudien šī izvēle bija stipri nepatīkama. Likās grūti augu nakti nosēdēt līdzās šiem trim briesmīgajiem, matainajiem radījumiem, kas, ja nebija miruši, parastā nozīmē noteikti nebija arī dzīvi. No cita viedokļa raugoties, sēdēt galda viņā galā — tā, lai, satumstot naktij, mataiņus varētu saskatīt arvien mazāk, nevarētu nojaust, vai viņi kustas, un apmēram līdz pulksten diviem nespētu saredzēt it nemaz — nē, tādu domu nederēja sevī ielaist. Tā nu viņi staigāja riņķī un apkārt galdam, runādami: — Kā ar šo vietu? — un: — Vai varbūt drusku tālāk? — vai: — Bet kāpēc ne šajā pusē? — līdz beidzot iekārtojās kaut kur ap vidu, taču tuvāk gulētājiem nekā otram galam. Pulkstenis tagad jau bija gandrīz desmit, un valdīja tumsa. Austrumos zalgoja dīvainie, neredzētie zvaigznāji. Lūsijai labāk būtu paticis, ja tie izrādītos Leopards vai Kuģis, kā arī citi seni draugi no Nārnijas debesīm.

Palicēji ietinās savos jūrnieku uzsvārčos un nekustīgi sēdēja, un gaidīja. Sākumā viņi mazliet mēģināja sarunāties, taču nekas liels no tā nesanāca. Un tā nu viņi sēdēja un sēdēja. Un visu laiku bija dzirdami viļņu šļakstieni pret piekrastes smiltīm.

Pēc vairākām stundām, kas šķita tik garas kā gadi, pienāca brīdis, kad visi apzinājās, ka bijuši uz mirkli iesnaudušies, bet nu pēkšņi ir pilnīgā nomodā. Zvaigznes atradās pavisam citās vietās — nebūtne tur, kur tās redzētas iepriekš. Debesis bija melnas, vienīgi austrumos varēja saskatīt tik tikko iekrāsojušos pelēcīgumu. Viņiem sala, locekļi bija kļuvuši stīvi un gribējās dzert. Un neviens nebilda ne vārda, jo nu beidzot kaut kas notika.

Viņu priekšā aiz pīlāriem sākās maza nogāze. Un padaban tās sānos atdarījās durvis, kuru atvērumā parādījās gaisma, no tās iznāca kāds stāvs, un durvis atkal aizvērās. Stāvs nesa gaismekli, un šis gaismeklis patiesībā bija vienīgais, ko sēdētāji spēja skaidri saskatīt. Stāvs lēni nāca tuvāk un tuvāk, līdz beidzot stāvēja tieši pie galda ceļiniekiem pretī. Nu viņi varēja saredzēt, ka tā ir slaida meitene, ģērbusies vienlaidus pašūtā garā, spilgti zila auduma tērpā bez piedurknēm. Galva viņai bija kaila, un gaišie mati krita pār muguru. Un, skatīdamies uz viņu, atbraucēji apjauta, ka līdz šim brīdim nav zinājuši, ko nozīmē īsts skaistums.

Gaismeklis, ko viņa nesa, bija gara svece sudraba svečturī, kuru viņa nolika uz galda. Ja arī naktī pirms brīža būtu pūtis jūras vējš, tagad tas bija rimis, jo sveces liesma dega taisna un nekustīga, it kā atrastos istabā ar aizvērtiem logiem un rūtīm priekšā aizvilktiem aizkariem. Tās gaisma apspīdēja zelta un sudraba traukus.

Lūsija tagad ievēroja uz galda kādu gareniski noliktu priekšmetu, ko pirms tam nebija pamanījusi. Tas bija akmens nazis, asi trīts kā tērauds, sena un baisma izskata ierocis.

Neviens vēl nebija teicis ne vārda. Negaidot Rīpičīps pirmais un pēc viņa Kaspians (bet pēc viņiem arī pārējie) piecēlās kājās, jo juta, ka atnācēja ir augstas kārtas dāma.

—    Ceļinieki, kas no tālienes ieradušies pie Aslana galda, —jaunava sacīja. — Kāpēc jūs neēdat un nedzerat?

—   Kundze, — teica Kaspians, — mēs baidījāmies no ēdiena, jo uzskadjām, ka mūsu draugi no tā iegrimuši apburtā miegā.

—  Viņi to nekad nav pagaršojuši, — sacīja jaunava.

—     Lūdzu, pastāstiet, — ierunājās Lūsija, — kas ar viņiem noticis?