— Paldies jums, — viņš beidzot sacīja. — Jūs mani izglābāt no… taču negribu par to runāt. Un tagad pasakiet, kas jūs esat? Es esmu telmarīns no Nārnijas, un, kad man vēl piemita kāda vērtība, ļaudis mani sauca par lordu Rūpu.
—Un es,—teica Kaspians, — esmu Kaspians, Nārnijas karalis, un izbraucu jūrā, lai atrastu jūs un jūsu biedrus, kas bija mana tēva draugi.
Lords Rūps noslīga ceļos un noskūpstīja karaļa roku.
— Sir, — viņš sacīja, — visā plašajā pasaulē jūs esat tas cilvēks, kuru es visvairāk vēlējos sastapt. Apmieriniet manu lūgumu.
— Un kāds tas būtu? — Kaspians vaicāja.
— Nekad nevediet mani šurp atpakaļ, — viņš sacīja, pamādams uz aizmuguri. Arī visi citi paskatījās turp. Taču viņi redzēja vienīgi dzidri zilu jūru un dzidri zilas debesis. Tumšā sala un pati tumsa bija izgaisušas uz mūžīgiem laikiem.
— Ko tu neteiksi! — iesaucās lords Rūps. —Jūs esat to iznīcinājuši!
— Nedomāju gan, ka tie bijām mēs, — iebilda Lūsija.
—Sir,—iejaucās Drinians, —vējš pūš uz dienvidaustrumiem, un tieši tāds mums vajadzīgs. Vai sapulcināt mūsu nabaga biedrus un uzvilkt buras? Un pēc tam lai ikviens, bez kura var iztikt, liekas gulēt savā tīklā.
—Jā, — Kaspians sacīja, — un lai katrs dabū pa groka glāzei. Hei-ho, man liekas, ka arī es pats varētu nogulēt divdesmit četras stundas no vietas.
Tā nu visu pēcpusdienu viņi, spirgtas vēja pūsmas dzīti, līksmi kuģoja uz dienvidaustrumiem. Bet neviens nebija manījis, kurā brīdī pazudis albatross.
Trīspadsmitā nodaļa Trīs gulētāji
Vējš nebeidza pūst, taču ar katru dienu tas kļuva lēnāks, līdz beidzot viļņus drīzāk varēja dēvēt par ņirbu un kuģis slīdēja stundu pēc stundas gandrīz kā pa ezeru. Ceļinieki ik vakaru redzēja austrumos iezalgojamies jaunus zvaigznājus, kurus Nārnijā neviens nekad nebija redzējis un kurus, kā domāja Lūsija — pa pusei priecādamās, pa pusei bīdamās —, varbūt vispār nebija redzējusi neviena cilvēka acs. Šīs jaunās zvaigznes bija lielas un spožas un naktis — siltas. Lielākā daļa komandas gulēja uz klāja un aizpļāpājās līdz vēlai naktij vai, pārliekušies pār kuģa sānu reliņiem, stāvēja, vērodami priekšgala sakulto vizošo putu deju.
Kādā neparasti skaistā vakarā, kad saulriets debesu plašumus aiz viņiem bija iekrāsojis no gaiši sārta līdz tumši sarkanam, tā ka pats pasaules jums šķita lielāks, aiz labās puses borta parādījās zeme. Kuģis tai lēni tuvojās, un gaisma, kas lējās no skatītāju mugurpuses, lika jaunatrastās salas zemesragiem kvēlot it kā liesmās. Taču drīz vien ceļinieki jau virzījās gar piekrasti, un rietumpuses zemesrags tagad palika aizmugurē, sliedamies melns pret sarkanīgajām debesīm, ar asajiem apveidiem līdzinādamies izgrieztam kartonam. Tad ari kļuva labāk redzams, kāda šī zeme ir. Tajā nebija kalnu, bet tos aizstāja daudzi nolaideni pakalni ar nogāzēm, kas atgādināja spilvenus. No tiem vēdīja tīkama smarža, par kuru Lūsija sacīja, ka tā esot kā «mīklaina tumšsārta vēsma». Edmunds šādu izteicienu nosauca par muļķīgu (un Rainss nodomāja tāpat), bet Kaspians sacīja:
— Es zinu, kā tu to domā.
Braukšanu viņi turpināja labu laiku, pēc kārtas apskatīdami daudzas vietas, cerot atrast labu, dziļu ostu, taču galu galā bija spiesti apmierināties ar platu, seklu līci. Lai gan atklātajā jūrā ūdens bija šķitis mierīgs, tomēr pret krasta smiltīm plīsa bangas un viņi nevarēja piebraukt tik tuvu, cik būtu gribējuši. Vīri izmeta enkuru krietnā atstatumā no liedaga un, laivai stipri šūpojoties un ūdens šaltīm apšļakstot braucējus slapjus, beidzot izkāpa uz cietzemes. Lords Rūps palika uz «Rītausmas ceļinieka». Viņam nevienu salu vairs redzēt negribējās. Visu laiku, ko braucēji pavadīja šajā zemē, viņiem ausīs skanēja garo viļņu vālu šalkas.
Divus vīrus atstāja sargāt laivas, pārējos Kaspians veda uz zemes iekšieni, tomēr ne īpaši tālu, jo bija pārāk vēls, lai kaut ko izpētītu, un drīz varēja satumst. Taču pēc piedzīvojuma tālu nebija jāmeklē. Līdzenajā ielejā līča galā neredzēja nevienu ceļu, taku vai cilvēku mitekli. Kāpas grima smalkā, atsperīgā trūdzemē, kur vietām pacēlās zemu, kuplu augu puduri, ko Edmunds un Lūsija uzskatīja par viršiem. Jūstess, kam bija gluži labas zināšanas botānikā, teica, ka tie gan neesot virši, un viņam, iespējams, bija taisnība, tomēr kaut kas ļoti līdzīgs tiem bija gan.
Viņi vēl nebija nogājuši bultas šāviena attālumā no krastmalas, kad Drinians uzsauca:
— Paskatieties! Kas tas ir? — Un visi apstājās.
— Vai tie būtu lieli koki? — prātoja Kaspians.
— Manuprāt, torņi, — atteica Jūstess.
— Tie varētu būt milži, — klusā balsī nočukstēja Edmunds.
— To mēs uzzināsim, ja dosimies tiem tieši pa vidu, — sacīja Rīpičīps, izvilkdams zobenu un aizripinādams visiem pa priekšu.